Cilvēces apcere

Iepriekš mēģināju identificēt ne tikai manu bērnības riteņa zagli, bet arī dažādo mīlētāju tipus(sk. http://wannabeapornostar.blogspot.com/2011/05/taurenisi-vedera-no-sliktas-partikas.html), cilvēku uzvedības īpatnību sadalījumu un to, kā atšķiras plīšanas un šļakstu diapazons balonam un prezervatīvam, pildītam ar ūdeni, kritienā no 3.stāva loga.

Bet šoreiz, neķeroties klāt tik plašiem un pasaulei nepieciešamiem pētījumiem, nodošos cilvēces apcerei.

Bez manas ierastās liekvārdības, ķersimies pie lietas, pirms lasiet tālāk šo cilvēku sadalījumu kastītēs, esiet tik laipni, uzziniet, kurā kastītē ietilpstiet jūs.

Tests, lai noteiktu pie kura tipa jūs piederat:

• Cilvēki ir. (Reālists)
• Cilvēki ir, bet varēja būt mazāk, toties labāki (Pesimists)
• Cilvēki ir jāmīl. (Optimists)

"Jo mēs visi esam tikai cilvēki"

Optimists

Likums, pēc kura dzīvo: vienmēr atvērto logu likums „Ja tavā priekšā ir aizvērtas durvis, kaut kur vienmēr ir dienesta ieeja”

Attieksme: Pasaulei trūkst labo lietu, šis cilvēks, pēc savas dziļākās būtības tiecas pasaulei sniegt iemeslus noticēt, ka ir tā vērts dzīvot, tiesa, ne reizi vien to idejas labāk nevajadzētu nest uz patentu biroju un klausīšanās to utopismā liek sapņot par šauteni rokās ar duci tranhilizatoriem.

Saskarsme ar cilvēkiem: Nemitīgā kustībā. Sabiedrībā jūtas nevis kā zivs ūdenī, bet gan kā vazelīns akta laikā – brīvi, bezkaunīgi un „uzkurinoši”, tā sasniedzot mērķus, kuri vienkārši gadās pa ceļam starp ballītēm un darba iesniegšanas termiņiem un klusu pasēdēšanu pie vecmammas laukos. Uzticas cilvēkiem, uzskata, ka ienaidnieki ir tikai virzītājspēks, tiesa, tie slikti spēj novērtēt cilvēkus un tikai reizumis to naivumu pārspēj vēlētāju muļķums vēlēšanu dienā.

Pesimists

Likums, pēc kura dzīvo: Džungļu likums „Ēd vai tiec apēsts, un ja nu tevi šobrīd gremo - esi negaršīgākais ko tie jel kad ir ēduši”.

Attieksme: Šie cilvēki ir vislielākie skeptiķi, viņus nevar pierunāt uz jaunām lietām, jo viņi lieliski zina, kā beidzās vecās. Ir viedoklis par visu, patiess un nesaudzīgs. Ja kādreiz gadās no šāda cilvēka dzirdēt ko labu, tas ir kompliments deviņās paaudzēs, ierāmējams (mirkli var iemūžināt fotogrāfijā, jo varbūt tas nekad neatkārtosies, it sevišķi pēc tam, kad tika nobildēts) un neaizmirstams. Bīda pasauli uz progresu, jo mūždien ir ar kaut ko neapmierināti, tā liekot pārējiem iesvīst viņu vēlmju apmierināšanai. Mīl diskutēt un snobiski dzert viskiju vai vīnu drūmās novakarēs, tiesa, tikai tāpēc, ka šņabi dzert nav brīv’.

Attiecības ar cilvēkiem: Nemēdz divreiz ar vienu un to pašu cilvēku ielaisties sarunās vai attiecībās, ja kādreiz ir pievilts, uzskata, ka ir pietiekoši daudz citu sūdu, kuros iekāpt, un nav jēgas mīdīties pa vienu un to pašu. Jauniem cilvēkiem uzticas palēnām, atšķirībā no optimistiem, kas taustās pa tumsu ļaujot sevi vadīt, šie cilvēki iedegs prožektoru un ilgi pētīs karti, kuru būs iesniedzis jaunais sadarbības vai attiecību partneris.

Reālists

Likums, pēc kura dzīvo: sabiedriskā transporta likums „ne visi var apsēsties, bet tiem, kam vajag sēdēt - agri vai vēlu sēdēs”.

Attieksme: Pragmatiska. Dzīvē redzējis pietiekoši, lai zinātu jau no pirmajiem pieciem vārdiem ar ko īsti būs runāšana. Sākotnēji cilvēkus grib iedalīt labajos un ļaunajos, bet ar gadiem saprot, ka jāstrādā būs ar visiem, tādējādi tirgojot sevi un atpērkot.

Attiecības ar cilvēkiem: Prot pateikt stingru vārdu, dažus pat svešvalodās, (tiesa, tos gan ne vienmēr sabiedrībā). Mīl cilvēkus, bet dozēti, tic, ka ir sauja labo un trīs saujas slikto, tomēr tas netraucē baudīt dzīvi kā jūrniekam, kas pēc pusgada atgriežas ostā. Cilvēki kā cilvēki, stabils darbs, sūdīga politika un mīloša sieva - katra reālista apziņā tas ir dēvējams par laimi.

Kāpēc kojas ir labākā vieta pasaulē TOP 10

Liela daļa studējošo izvēlas dažādu iemeslu dēļ savu studiju laiku pavadīt tieši dienesta viesnīcās.
Mani iemesli ir pavisam vienkārši - esmu pārāk pieradusi būt mūžīgā, šo desmit lielisko lietu ielenkumā.
Un šis ieraksts ir tapis dēļ viena no iemesliem, kas šodien kārtējo reizi ar mani atgadījās. Bet, lai cik dīvaini arī nebūtu, es nespēju iedomāties savu dzīvi savādāku.

TOP 10 - KĀPĒC KOJAS IR LABĀKĀ VIETA PASAULĒ

10. Iespēja iepazīties ar neskaitāmi daudz jauniem cilvēkiem, (ik gadu tie nāk klāt un periodiski atbirst nost), bet kopsumma nemainās, tādējādi tiek dibināti kontakti (tautas valodā runājot - dzerts), kas reizumis izvēršas ilgstošā sadarbībā.
9. Tu nekad neesi viens. Pat trijos naktī atradīsies vismaz vēl viens bezmiega vai kontroldarbu (nedod Jezup, sesijas) mocītais.
8. Kopības sajūta. Pat tualetē nevar pačurāt nedzirdot otra cilvēka komentārus vai satrauktu rosīšanos.
7. Virtuves ir visuma centrs, puiši svilina pannas rokturus, eksperimentē ar mistiskiem ēdieniem un taisa bioloģiskos ieročus, ar ko indē pusi koju.
6. Mūžīgais remonts. Kojās VIENMĒR kāds remontē savu istabiņu. Parasti vakaros, parasti ne pārāk skaidrā, toties ar apziņu, ka urbis ap vieniem naktī ir tikai sirsnīgs žests un eiroremonta cienīgs darbiņš.
5. Sportiskas aktivitātes te ir cieņā. Kerlings ar slotām, jauno papīra lidmašīnu modeļu izmēģinājumi, hokejs un volejbols - gaiteņu šaurība un cilvēku kustības intensitāte nav šķērslis pat datorkrēslu dragreisam, kas notiks tieši tad, kad tu ar tikko nomazgātajiem traukiem atgriezīsies no virtuves.
4. Puiši ir muzikāli. It sevišķi vakaros. It sevišķi gaiteņos.
3. Ja kaimiņš tusē, tad tusē arī tu. Tas gan nenozīmē, ka esi ielūgts uz pasākumu, sienas vienkārši ir tik plānas, ka gribot negribot arī tu no rīta pamosties sāpošu galvu un aizpampušām acīm (dēļ nomocītās pusmiega nakts, ne dzēruma un jestrībām), kamēr tavs kaimiņš kā žiperīga siļķe okeānā, ar kefīru rokā, tirinās pa lekciju telpu.
2. Dušas telpas. Paldies visiem svētajiem, un ne tik svētajiem, bet mums ir atsevišķas dušas, slēdzamas. Bet, ja kāds mazgā traukus virtuvē, tad tas ūdens pazūd le naffig tā, ka nemetas. Jo tieši tai momentā, kad tieši TU izdomā doties mazgāties, visas kojas kolektīvi nolemj nomazgāt savus nedēļu krātos traukus.
1. Iemīlēšanās. Tā kojās notiek uz urrā! Tas nekas, ja jauneklis savu līgavu ik trešdienu noskata jaunu, vai izmīlē pusi koju meiteņu - tam nav nozīmes, galvenais ir tas, ka dažiem patiesi izdodas atrast savas otras puses, un tā - līdz pat zagsai.

Sludeklis

Apskatīju iespējas izvietot sludinājumus internetā, lai iepazītos. Visvairāk jau sirdī iekrita iespēja iespēja piereģistrēties šeit http://www.bestbalticbrides.com/?lang=lv&gclid=CM7cgt6k1KsCFUe-zAodZnZvNA , bet sakautrējos, tamdēļ savu īsto un vienīgo meklēšu pavisam vienkārši, cerībā, ka tas mani uzmeklēs te.

Ja godīgi, es sen neesmu iemīlējusies, un nu, ir pienācis laiks.

Esmu 21 gadu veca Latvijas pilsone, bez mazohistiskām nosliecēm meklē piemērotu jaunekli romantiskām attiecībām, pasjansa izlikšanai ceturdienas vakaros un kopīgai vareiņiku pagatavošanai.
Jau gadu  dzīvoju celibātā, viena (ja neskaita divas istabas biedrenes).
Neesmu bijusi krimināli sodīta, pat ne šķērsojusi ietvi pie sarkanās gaismas (ko policija nav protokolējusi, to dieviņš nav redzējis).

• dabiskā matu krāsa - tumši brūna
• acu krāsa - tumši zila
• augums - 1,65m (vidējais aritmētiskais Holivudas zvaigznes garums)
• svars - 55kg (veselīga ēstgriba un kompleksu trūkums)
• valodu prasmes - protu aizvērties
• nodarbošanās - pašdarbniece jebkurā dzīves jomā, šobrīd studente
• vecums - deviņdesmitā gada ražojums

 Esmu ļoti vienkārša rakstura, mierīga dzīves veida piekritēja:

Protu uzvesties adekvāti un atbilstoši situācijai jebkurā sabiedrībā:

Papildinformācija:
Nav iemaņu Photo Shop lietošanā.
Patīk gatavot sviestmaizes, protu attaisīt alu izmantojot vienu roku un bikšu priekšas pogu.

Komplektā:
- neplīstošas plastmasas trauki strīda gadījumiem
- seši, viegli maināmi krūsturi
- "Hameleoni - Nakts" orģinālkasete

MISIJA PAVEIKTA!

Liels, liels paldies visiem, kas atsaucās un neuztvēra šo sludinājumu kā pērnā gada Ziemassvētku joku.
Paguvu satikties ar tiešām lieliskiem cilvēkiem, un ceru, ka mūsu kontakts nebeigsies (t.i. nepazudīsiet no mana redzes loka) arī pēc savdabīgā pasākuma noslēgšanās.

Bučas visiem "dalībniekiem" un, protams, apsveicu uzvarētāju @armn! [tagad turēsim īkšķus, lai viss nesaiet grīstē otrajā tikšanās reizē (jo, atzīsim, viņš ir talantīgs) un viņam jau nav pāris sievas Azerbaidžānā un bērnu pulciņš te pat Līvānos.]
p.s. kāds dabūs pa pirkstiem.

Vienvirziena biļete uz Vaikikī pludmali

Jau trešo nedēļu dzīvoju bez savas personīgās kompjūtertehnikas. Dīvainā kārtā šīs kastītes trūkumu izjūtu minimāli, nu tieši tik pat maz, cik narkomāns izjūt pret pētersīļiem uzpūtenī. Bet ne par to ir runa, šoreiz runāšu par dažām nopietnām lietām, kas paguvušas man sasāpēties, un es esmu pieklājīgi pacietusies, lai tiktu savu sāpi atkal izkliegt interneta ārēs.

Sāksim ar to, ka pavisam nesen nācās izmantot sabiedriskā transporta pakalpojumus, kas ir vienkārši unikāls kultūršoks ik reiz, kad tas tiek izmantots. Pēdējajā reizē es biju gatava piecelties kājās un uzšaut pa ausi visiem čīkstuļiem un pīkstuļiem. Šoreiz nav runa par bioloģisko ieroču Chanel No.5 izmantošanu, kas ir daudz reižu drausmīgāks kā Dzintara radītās ceriņkrūma smaržas, vai sālītā speķa nelegālo pārvadāšanu atvērtā veidā.

Situācija sekojoša, autobuss kā vienmēr pārbāzts, dodamies triju stundu ceļojumā uz laukiem, Ar māsu iekāpām kā pēdējās no tiem, kam bija ķešā biļetes. Nolaimējās tikt pēdējā vietā, kur bija divas vietas kopā, nopriecājos, ka nevajadzēja kādam palūgt vai tas nevēlas pārsēsties pie kāda tāda paša vientuļā ērgļa, kāds latvietis savā dziļākajā mentalitātē ir.

Nu lūk, iekāpj pārītis, acīm redzot, sapratuši, ka netiks sēdēt kopā, jaunā vārna, es atvainojos, dāma, nolēma, ka vajag paaugstinātā tonītī palūgt pamest viesmīlīgās sēdvietas, kuras viņu biļetēs bija obligāti norādītās kā VIŅU sēdvietas [man bija labs garastāvoklis un es sēdēju aiz 4 soliem, tamdēļ manus komentārus par to, ka neviens nesēž pēc norādītajām vietām jau kopš konduktoru „noņemšanas no uzskaites” un likvidācijas, nevarēja nedzirdēt].  Jaunā dāma turpināja uzstājīgi lūgt, lai viņi var atrasties SAVĀS sēdvietās. Kundzīte pārvietoja savas aprises uz citiem medību beņķiem.

Bet tas bija sākums. Pēkšņi no krēslu jūkļiem un iekāpšanas bardaka viss kļuva rāms un mierīgs, autobuss uzsāka savu kustību. Kur bijis kur ne, kāds jauneklis stāvēja kājās, un aizlāčoja pie vadītāja. Autobuss strauji nobremzēja, vadītājs sabāra visus klātesošos par pagātnes sievu krāpšanas grēkiem, vakardienas nosmādēto soļanku, kāda puspuvušo siļķi un citiem labumiem, un galveno kārt, par to, ka jaunais cilvēks, tā uz gadiem divdesmit sešiem, nebija radis savu vietu uz saules un ļaunie pilsoņi-pasažieri nebija līdzējuši nu nekā. Vadītājs pieprasīja, lai visi sasēžas kā nākas, ja ne, visus izsēdinās un pārsauks pēc numuriem un rindas secībā visi sēdēšot. Piecēlās pavecāka dāma un atdeva savu vietu šim lūpu uzmetušajam jauneklim. Autobuss atsāka kustību. Šoreiz pat bija tīri vietā tas, ka nopukstējos, ka tagad visi sāksim par kaut ko sūdzēties, par to, ka ir kāju sēnīte, hroniskas iesnas, neapmierina saeimas vēlēšanu rezultāti un beņķiem ir neglīts apšuvums.
 

Jūs, protams, gribēsiet man mest sejā, ka es taču pati cīnītos par vietu ar zobiem un nagiem – nemēģiniet. Šo svētdien 2,5 stundas es sēdēju uz autobusa grīdas, kur cilvēki pārvietojas, o, jā, man sāpēja sēdeklis un muguras kauls arī, bet tas tomēr bija piedzīvojums kuru es neiemainītu pret strīdu un kādu sabojātu garastāvokli. Starp citu, tā es iepazinos ar vēl pāris cilvēkiem, kas arī atradās uz „grīdas”. Un vispār, man sirdsapziņa neļauj uz viņas (t.i. uz sirdsapziņas) sēdēt, kad veci cilvēki (un nevis psihas pensionāres, kas maršē kā reaktīvie tanki-iznīcinātāji) stāv kājās. Nu vismaz to man ieaudzināja – ēst ar dakšu, nokārtoties ķemertiņā un palaist sēdēt omīšus un opītes.

Vispār, man jūs pietrūkstat, interneti. Ir savādi, kad iespēja socializēties ir limitēta tikai līdz nepieciešamības apmierināšanai (nu kā dažiem tas ir ar seksu un iknakts jaunajiem partneriem).
Bet es cer to mainīt, lai atkal varu pilnvērtīgi kratīt savu dvēselītes tamburīnu pasaules tīmekļos.

Bučas.

Mīlu.

Kate.

Viss ir tikai tā,kā uz to skatās

Daudzi cilvēki nemitīgi atkārto, ka notikumi ir atkarīgi tikai no tā, kā tu to uztver.

Es esmu pesimiste/reāliste, man diezgan grūti saskatīt mistiskas sudraba maliņas visiem mākoņiem, un es varu tikai apbrīnot tos, kas ir nepagurstoši optimisti. Nolēmu, ka šoreiz uz piecām minūtēm es arī tāda būšu:

Tad nu palūkosimies uz to no otras puses, izbaudot teikuma

„Ja nevari mainīt situāciju – maini savu attieksmi pret to”

labāko daļu – mainīsim attieksmi.

• Arā jau nedēļu līst, uz lauka nenovākta raža: graudu cenu pieaugums.
• Sabiedriskajā transportā nozog maku: beidzot, bez sirdsapziņas pārmetumiem varēs iegādāties jaunu.
• Hakeris uzlauž tavu datoru: ir cilvēki, kuriem tomēr interesē, kā tev klājas
• Tevi pamet otrā pusīte: lai jau izbauda arī citi, mācies dalīties.
• Rēķins pa pastu tiek piegādāts vienmēr, pat, ja žurnāli kavējas: vismaz tas mūsu valstī ir sakārtots.
• Alkoholisms: valsts saņem stabilus ienākumus.
• Ārkārtas situācija darbā: izeja no rutīnas.
• Valsts paaugstina nodokļus: tu glāb valsti.
• Darbā neizmaksā algu: māca ekonomiju un pareizu līdzekļu sadali.
• Tev ir slikts garastāvoklis, ilgstoša nomāktība: ietaupās nauda uz bāru un citu izklaides vietu apmeklējuma rēķina.
• Jaunie augšstāva kaimiņi appludina dzīvokli un sabojā tavus griestus: iepazīšanās ar iespējām dibināt ciešas saites juristu lokā.
• Vairāki mēģinājumi atmest smēķēšanu izrādījušies neveiksmīgi: vismaz kaut kas dzīvē ir patstāvīgs.
• Atlaiž no darba: pārmaiņas dzīvē nāk tikai par labu.
• Benzīna cenas kāpj: valsts sākusi domāt „zaļi”, un rūpēties par ekosistēmu.

это вам не писки на заборах рисовать

Ir aizritējusi pirmā diena, kad noris pasākums "Jaunais Vilnis".
No sākuma vēlējos ieturēt distanci, un neizteikties par notiekošo, jo mani tas īpaši neskar, tv es skatos pietiekoši reti, lai "Jūrmala" dziesma man  būtu tālas bērnības atmiņas, kas reizumis uzbango galvā melodiskā dungošanā.
Diemžēl, sakarā ar to, ka nemitīgi uzbango ne tikai šī melodija, bet arī mūsu sabiedrības dažādās attieksmes (dažādās es saku, jo viena par otru ir sliktākas, tas dažādo izteikumu sulīgumu), man atliek vien skatīties uz pašmāju kritiķiem un priecāties - kur mēs dien dienā varam auklēt to naidu.

Personīgi es uzskatu, ka, jā, tur ir daudz Krievijas veco estrādes zvaigžņu, bet, kurš miljonārs brauc lūkoties uz jaunajām OKartes un Talantu fabrikas zvaigznēm Latvijā?
Es labi saprotu - visi jau ir izdomājuši kādas konspirācijas slēpjas zem "Jaunā Viļņa" un, katrs izdomājis, kas ir to radītājs. Bet es tiešām svēti ticu, ka neviens aizskatuvē nemēģina nopārdot naftu barelos par lētu naudu, netirgo ieročus maziem puisēniem pie saldējuma kioska un neviens nekaļ piecgades plānus, kā nozagt pusi Jūrmalas smilšu savam piemājas baseinam.

Šoreiz bez sarkasma, esmu izaugusi reizumis uzmetot aci šim mūzikas pasākumam, un nejūtos no tā apdraudēta. Sāksim ar to, ka šis pasākums ienes tiešām milzīgas naudas summas, sniedz iebraucējiem iespēju apskatīt Latviju un atgriezties vēlreiz, ja iepatīkas. Šie "tūristi" nav vidusmēra angļi, īri utt., kas par savu pienākumu uzskata pačurāt Mildas pakājē, vai streipuļojot uzmākties jaunām sievietēm uz ielas, kas nu dien nepiekopj senāko profesiju pasaulē. Līdz - beidzot ar to, ka, lai cik slikta būtu dažbrīd mūsu saskarsme politiskajā situācijā ar Krieviju, "Jaunais Vilnis" ne reizi nav ticis pārtraukts tikai augsto krēslu nesaskaņu vārdā. Pirmkārt - mūzika un māksla, tad politika, un apšaubu, ka tur vispār tiek varmācīgi uzspiesta politika, cik vien kāda prezidenta/mēra uzruna ar sveicienu.
Un tas man nešķiet nekas slikts.

Redziet, māksla ir vienīgā, kas nešķiro pēc tautības, ādas krāsas, uzskatiem, valsts politikas.
Tam būtu jāstāv pāri.
Un tas, cik intensīvi tiek propagandēta tā pasākuma noniecināšana ir absurds, kas sāk apnikt. Jā, ir tīkami mazliet sarkastiski pasmīnēt par ķirurģiskajām operācijām, par vecuma kontingentu vai izvelētajiem apģērbiem, kas bieži un spilgti gozējas uz skatuves, bet nejauciet iekšā politiku.
Raimonds Pauls vienām ziņām (precīzi nepateikšu, tik pat labi, Tautas Balsij, piedodiet, man bija jāgatavo pusdienas, tikai dzirdēju ko runā, ne redzēju bildi) diezgan labi izteicās gan par to, ka daži spļaudās, ka to pasākumu vajag rīkot Sočos utt., un te nu es nekomentēšu otrreiz.

Reiz cilvēkiem vajadzētu saņemties un nekunkstēt par visu, reiz jāpārkāpj sev pāri, tai mūžīgajai spītībai un aizvainojumam, es zinu, ka tas ir briesmīgi, kas ir noticis, vēsture ir bijusi smaga un viennozīmīgi nežēlīga pret mūsu vecākiem, vecvecākiem, vecvecākiem. Bet ir jāspēj atšķirt, kur sākas pārmaiņu laiks, lai beidzot brīvi var uztvert lietas, jūs tagad droši varat krist man virsū ar vārdiem, ka Krievija nav atzinusi tos noziegumus tajos un tajos gados. ES TO ZINU. Bet kāds tam ir sakars ar "Jauno Vilni"?
Man ir draugi gan krievi, angļi, vācieši un citu tautu pilsoņi, varbūt tas ir iemesls, kādēļ es mākslu nejaucu ar vēsturiskiem notikumiem, un mācos uztvert cilvēku un viņa sniegumu.

Atkārtoju: man ir neitrāla pozīcija sakarā ar "Jaunais Vilnis".

Atvainojos jau laicīgi visiem, kas sajutās aizskarti šo izlasot.
Ja kāds man nepiekrīt, droši var komentēt un izgāzt savu žulti mazliet zemāk komentāru sadaļā, es nesolu, ka es atbildēšu, bet ceru, ka šī izteikšanās iespēja ļaus jums sajusties labāk, tāpat kā man pasakot šo.

Pabarojiet sievietes un iedodiet ko uzvilkt!

Šorīt pamodos ar sajūtu paribē (tās nebija grēmas, kā izrādās) - man ir dabas dots talants komentēt un raksturot modi, tendences un vispār blogot par tēmām, kuras nesaprotu (tāpat kā par makšķerēšanu un kodolieročiem).

Sakarā ar to, ka esmu viens no tiem cilvēkiem, kas neseko līdzi modei (kā jau vairums, jo visi tagad rada savu unikālo, afigenno un superstilīgo „es”, kas reāli ir tik pat vienveidīgs kā pati mode kopsummā ņemta), nolēmu, ka laiks pastalkot modes lapām un ierastajiem „mēs zinām labāk, kas jums jāvelk” saitiem.

Pirmkārt, un galvenokārt, skatīsimies to, kas modē ir tagad, vārdsakot – vasara 2011.

Es uzņemšos modes tendenču vērtējumu, kā jau īstai sievietei pienākas.

Attiecīgi – pievienošu pāris bildes, lai būtu arī uzskates matreāls.

Iekš http://epadomi.lv/forums/stils_un_mode/18012011-pavasara_vasaras_2011_modes_tendences_apg lapas atradās vērtējums par drānām, kuras es vērtēšu te, tie, kas vēlas, droši var pārlapot šo saitu. Diemžēl ātrumā (es kā nekā veicu tiešām lielu pētījumu modes industrijā šobrīd) neko citu google neuzrādīja.

Tātad, īsāk sakot: modē reankarnējies 70to gadu stils, es neteiktu, ka tas ir slikti, viss vecais ir labi aizmirsts jaunais, kā teikt. Vēl arī kāds saits minēja, ka mežģīnes tagad modē. Nu skatīsim kā tur ir. (liksim primitīvu vērtējumu zvaigznīšu sistēmā, augstākais 5 zvaigznes ★)

Cik nojaušu, šie ir 60tie gadi (ne kā solīts 70tie, bet es jau minēju, ka man kā izcilai modes pazinējai tas daudz ko izsaka), tamdēļ, es priecājos, ka mana vecmamma nav izmetusi savas kleitas, stūķēšu mugurā, un iekarošu visas ballītes po kolhoznomu. Vien jāatzīst, ka šādas kleitas varētu vilkt uz svētdienas pasēdēšanu baznīcas rīkotajā BBQ, nevis iztrakoties Esītī, bet, mode prasa upurus – kleita uzliek pienākumus.

Vērtējums: ★★

Ziniet, man sāp. Man sāp sirds par meiteni pirmajā bildē ar smilškrāsas, brūngantoņu biksēm.Vai tas nebija kādā štatā jau aizliegts ar likumu- nēsāt zemās šasijas bikses, tāpat kā krist otrā galējībā – ieraut tās nolādētās bikses lejas daļas atribūtos?

Vienīgais normālais apģērbs šķiet kleita, tiesa, arī tā izskatās kā tikko sastiķēts gultas pārvalks kopā ar jostu.

Toties pēdējā bilde- bikškostīms/kombinē/nav-ne-jausmas-kā sauc ir diezgan ideāls pasākumiem divatā. Klīst baumas, ka viss turas kopā ar vienu rāvējslēdzi un, varot novilkt reizē ar krūšturi.
Vērtējums: ★

Lai man piedod visi svētie McDonalda frī kartupeļi, bet, kas pie joda!?

Pārgatavojušās banānkrāsas bikses, kurās sabāzts tas nenosakāmās izcelsmes krekliņš ir daudz par daudz. Saprotu, ka kāda dāma noteikti to uzvilks, visticamāk, kāda tante, kas ies ravēt dārzu, jo.. labi, vienkārši pārceļamies pie nākamās bildes. Vienkārši, daram tā.

Vērtējums: - ★

Nezinu, kā jums, bet man liekas, ka šī kleita ir pelnījusi aplausus.

Apnicis, ka visi blenž uz jūsu kājām un izsaka piezīmes sabiedriskajā transportā uz Bolderāju?

Ir risinājums: iegādājoties šādu, manuprāt, burvīgu kleitu, jūs varēsiet iet gan uz savu 9.klases Pirmo septembri, gan Prezidenta pieņemšanām, kā arī Jauno Vilni un, protams, neiztrūkstoši- pastaigu uz Maximu pēc dienišķās pārtikas devas.

Jebkurā gadījumā – jūs tiksiet pamanīta. (Nu, vai arī jūsu krūts.)

Vērtējums:  ★★★★★

Un te arī solītās mežģīnes. Neraugoties uz faktu, ka izskatās, ka kāds būtu izvarojis savus aizkarus, uz ielas tās netiks nepamanītas. Nu pēc būtības, iela laikam arī ir vienīgā vieta kur varētu ierasties ar tādu melnu peņuāru, bet vismaz neviena nesūdzēsies, ka kāds viņu izģērbj ar acīm, jo reāli, vairs jau nav ko novilkt.

Runājot par baltajiem mežģīņu svārkiem (?) jāsaka, ka vasaras laikā – pats labumiņš, nesvīst dupsis un tā. Kopumā, tērpi izdevušies uz ūsiņu un jāsāk masveida ražošana, lai katra mājsaimniece var iegādāt šos ērtos un parocīgos apģērba gabalus.
Vērtējums: ★★★★

Prada somiņas – pavasaris/vasara 2011.

Mirklī, kad sapratu, ka tās ir sieviešdzimtes pārstāves, galvā skanēja tikai pāris vārdi:

WHERE IS YOUR GOD NOW?!

Dendrārijs.

Standartizēts skaistums - badā turēts un apvilkts ar samtu un zīdu, klīst starp ekrānu un žurnālu lapām, glancēti kniksējot ar naudu parijušajiem kungiem un lēdijām.

Pasaule tā mīl.

Šodien galva ir atkritumu kalns, nemitīgi grimstu savā seklumā, un izrādās, ka seklumā var vieglāk noslīkt nekā dzelmē vai dziļumā. Es strīdos ar sevi par to, cik skaisti būt skaistam.

Kas gan ir skaists?

Es nezinu, kas jauns ir modes pasaulē, kādas ir tendences un kādi vadošie zīmoli, bet es zinu, ka tie spēj diktēt ko šoruden puspasaule alks sev mugurā.

Es esmu muļķe, es alkšu mūžīgu pavasari.

Kad modē būs laimīgi cilvēki?

Mēs esam nelaimīgo cilvēku gadsimts, optimisti manās acīs ir, vai nu konstanti apreibinātā stāvoklī, iemīlējušies vai vienkārši neko nezina par notiekošo. Jebkurš no nosauktajiem trim izslēdz realitāti. Bet realitāte ir neglīta savā skaistumā.

Galu galā - meklēju kādu tik pat nelaimīgu, kāda esmu es.

Zilgani stiklotas sienas klaustrofobijai, 

Serpentīns no debesīm griežas līdz ar zemeslodi.

Un griežas cilvēku prāti starpsienu rītausmās.

Pelēkzili putni laužas no pakrūtēm, līdz deja dziest.

Atklātnītes no ceļojumiem, kuros nekad nav būts -

Tā es jūs mīlu, sitoties ar kulakiem pret akmens sienām.

Divi salauztie sadzija tai naktī par vienu,

Tā bija tā pati nakts, kurā izzuda mana siena līdzās tavējai.

Esmu šokā - Bāliņš beidzot izmazgājis savu dzīvokļa grīdu! Tas nebūtu nekas liels, ja vien, tas nenotiktu reizi pus gadā.
Pēdējo reizi viņi piespiedu kārtā saslaucīja manu saplēsto vīna glāzi, un mazgāja virtuvi sarkanvīnā, romantiski bez gala.

Runājot par romantiku, pēdējā laikā ļoti intensīvi sākuši villoties politiķi.
Šodien pat ar savām pērlēm nāca klajā VL! viens no dalībniekiem, kas pēc būtības ir patīkami- cilvēki ar viedokļiem,"un tā", bet nu jau iet par traku, drīz jau pašu saeimā būs pāris Žirinovski, kas izplūksies un viens otru par ņegoģajiem un meļiem saukās. Trakākais, ka tas viss pārvēršas par lielu balagānu, kas vairs pat neraisa smaidu.
Bet ko tad es, politikā nejaukšos, labāk aiziešu pagatavot vakariņas.

Sagaidīt, ka politiskā situācija LV kardināli mainīsies ir tik pat naivi, kā ielikt pornosaitā sludinājumu, cerot, ka atradīsi mīlestību.

Kas kopīgs cilvēkiem ar rokasgrāmatām? Pēc būtības tas, ka nav nekā vienkāršāka par pamācības izlasīšanu/uzklausīšanu, bet, kamēr visu nesalaiž grīstē, tikmēr pats visu zina labāk.

Patiesībā hipiji nenodarbojās ar seksu un nepīpēja zāli. Viņi sniedza pasaulei mīlestību un padarīja to skaistāku uz brīdi.

Es gribu radīt jaunu hipiju komūnu, un uz mirkli aizmirst visu pasaules bardaku, totally.

Cilvēki viens otrā meklē vientulību, kurā atrast sevi, nevis otru.

Sāc interesēties par otra cilvēka dzīvi, un tu tapsi nosaukts par svešās dzīvēs līdēju, otra galējība arī ir patīkama- neinteresējies un tu būsi neiejūtīgs egoists.

Es nekad neesmu zinājusi, kas ir labākais variants, tamdēļ, es uzgaidu, kad cilvēkam mani vajag kā sarunu biedru, uzklausītāju vai sabārēju.

Bet kā ir ar mani? Reiz es mācījos iepazīt cilvēkus, reiz man šķita, ka es to protu - pazīt. Bet tīņu gadi pārgāja, pārgāja jaunības maksimālisms un sajūsma par pieaugušo pasauli un tās labumiem, un radās tikai sajūta, ka es pati sevi nepazīstu, kur nu vēl pieļaut domu, ka pazīstu kādu citu. Jāsaka- iepazīstu, bet neesmu pazinusi. Un tas ir normāli, jo mēs varam galvot tikai par sevi- visi utopiķi, jūsu argumenti apstājas šeit - jūs arī par otru zināt tikai to, ko jums parāda, pastāsta un atļauj uzzināt un redzēt, bet cilvēkā paliek vēl tik daudz lietu, kas nav redzams ar acīm, visas sāpes, bailes un noslēpumi, skapji pilni ar skeletiem un pagultes ar rēgiem. Tas ir normāli.

Bet ko es vēlējos uzrakstīt par šo pazīšanu?

Tie, kuri mani ievērojuši caur twitter (un nevis citos portālos) bieži uzskata, ka es esmu tikai ar vienu domu galvā. Tas laikam arī būs galvenais iemesls, kādēļ un brīdi paņemt pīppauzi.

Sarkasms – tas ir viss, kas man palicis šajā dzīvē, par ko es pati smaidu, ko es pati labprāt lasu. Twitteris paliks vieta, kur es iešu smieties, jo nevienam lāga neinteresē, vai man šodien bija asaras, vai es saņēmu atskaiti par uzrakstīto darbu, vai man ir labs garastāvoklis, vai es dejoju pie dziesmām, kas skanēja brokastu pagatavošanas laikā.

Šaubos pat, ka šo kāds izlasīs, bet varbūt man vajag beidzot to vienkārši uzrakstīt/pateikt, ne tikai domāt, pirms es sāku rast apnicību arī twitter vietnē, tiesa- tas jau neizbēgami tuvojas.

Piemēram, vai kāds varētu aizdomāties līdz tam, ka es esmu viens no tiem cilvēkiem, kas jau gadiem cīnās ar bezmiegu un ir dzīvojis uz miega zālēm ilgu laiku?

Vai, piemēram, to, ka man ir paniskas bailes no tumsas. Kāds jauneklis man skaidroja, ka bailes no tumsas esot "bailes no bailēm". Apšaubu, ka kāds mani saprot, jo es pati sevi nesaprotu, tas notiek pēkšņi, man neapzinoties, es tikai saprotu, ka izjūtu neizmērojamu paniku atrasties vienai tumsā, un tas sakāpj tādā pakāpē, ka es spētu spiegt.

Visticamāk, ka nevienam neienāktu nekad prātā doma, ka es rakstu dzeju, ka dažreiz gadās pat iemest tur vārdu par mīlestību.

Vai to, ka es rakstīju kursa darbu par Eiropas Savienības finansējuma ietekmi uz Latvijas tautsaimniecības attīstību.

To, ka es 5 gadus gāju teātra studijā, un gandrīz aizgāju uz aktieriem, vai to, ka es tiešām spēlēju kokli senāk, vai to, ka es mēdzu iet čatā, lai parunātu tikai pati ar sevi.

Un tiesa, cik gan cilvēkiem tas rūp un interesē?

Jūs redzat to, ko es jums parādu. Es redzu tikai to, ko jūs atspoguļojat man.

Varbūt tāpēc jau izsenis es cilvēkus uzlūkoju kā stāstus, kā personības, bet ne kā to, par ko viņi raksta, jo cilvēkos ir daudz kas vairāk par vārdiem, kurus tas savirknē, daudz vairāk par pateikto.

Man reiz kāds mācīja, ka nav pareizi ļaut otram par sevi stāstīt un iepazīt tikai caur otra pateikto. Ar acīm un ausīm vien nepietiek, lai redzētu un dzirdētu.

Šis nozīmē, ka es atgriežos savā blogā, un twitter paliek otrajā plānā, vismaz pagaidām es padzīvošu uz mirkli sev, kā senāk.

Diena pirms Tautas balsošanas

Vakardien man bija tā iespēja doties uz lauku balli. Zinu, vairumam tas nešķitīs nekas īpašs, bet man tā ir reta eksotika, šovasar sanāca pirmo reizi. Sākotnēji sarūgtināja fakts, ka nenotiek īsta zaļumballe, bet tad, kad nogāza lietus tā, ka es izmirku pēc pāris sekundēm, ceļā uz mašīnu vien – sapratu, ka labi vien ir, ka kultūras namā visa luste iet vaļā.

Bet tagad, pastāstīšu par pašu balli.

Spēlēja, kā jau ierasts, kāda maz pazīstama, bet kārtīga grupa. Savādi, ka visām tām lauku muzikantu grupām sanāk tik izcili šlāgeri, ka nenoklausīties, nevar salīdzināt ar Z-Scars un citiem latvju mūziķiem, kam dzīvais izpildījums ir pietuvināts agonijai, ko sagādā ķirurģiska operācija bez anestēzijas.

Es atrados tieši notikumu epicentrā, jebšu bārā – jo, ja runājam par anestēziju- labs un samērā lēts anestēzijas līdzeklis ir alkohols, it sevišķi, ja runa ir par prāta un emociju „iemidzināšanu”.

Pirmkārt, salīdzinājumam izmantošu divas vietas: Tonuss (Patiesībā, der jebkurš „Generic” naktsklubs lielpilsētā. Tonusu izvēlējos, jo tur studiju laikā gana bieži būts.) un te pat, Gulbenes rajona vietējo balli, lai arī tie, kas ne reizi nav bijuši kārtīgā lauku ballē zina par ko es runāju.

Tātad, ja runājam par apģērbu- krūšturi nost! Atšķirībā no Tonusa- nevienam jauneklim kājās nebija sporta bikšu. Bet, pieļauju, tas tikai tādēļ, ka ir vasara, un tajās ūzās visi pakši svīst, it sevišķi, ja vīrs tāds brangāks ar apmatojumu gadījies. Lai vai kā, dažiem tiešām bija pat laba gaume. Bet es jau runāju par puišiem, laiks uzsist klaču par meitenēm- tās nu bija pērles- viena par otru daiļākas. Tikai es nekādi nespēju pārciest momentus, kad ieraudzīju kārtējo 17-18 gadīgu dāmīti, kas sapucējusies kā uz vidusskolas Ziemassvētku balli (pilnai laimei un efektam pietrūka tikai spīdumiņu iekš sacirtotajiem matiem), bet bija jauki, piemēram, tas, ka īsie svārki (lasīt: mauku jostas) tur nebija nevienai. Te gan nezinu, justies vīlušai vai priecāties? Bet pēc būtības, neviena plikiem pupiem neskraidīja, pat es ne, tamdēļ, jādomā, ka ballīte tomēr nebija izdevusies uz „urrā!”, kaut gan, kāds jauneklis pazaudēja savas kurpes, tamdēļ, tas jau arī skaitās gana labs baļļuks.

Ir tā, ka aizejot uz Tonusu, ja tu esi viens, pie tam puisis, visticamāk, ka tevi sasitīs, visticamāk, ka divreiz (visticamāk, apsargiem būs vienalga). Laukos ir cita štelle, ja esi pats no laukiem un neko neesi sagrēkojis (cilvēki te visu zina par visu, un pat labāk, kā katrs pats par sevi), tad visticamāk, pat ja nāksi viens – jau pie durvīm tevi sagaidīs kāds draugs, rada gabals vai tavas māsas draudzenes klasesbiedra brālēna attāls paziņa, kas tevi sagaidīs vienmēr kā savējo un pavilks paspārnē.

Sirsnīgi tie cilvēki, kamēr bārā alus ir, sirsnīgi!

Patiesībā, atmetot visu salīdzināšanu, kas tālāk būtu bezjēdzīga, jo atzīsim, lauku balles nav tik jaukas un tīksmainas ikvienam, parasti tur izvillojas un izplūcas, sataisa skandālus un salauž durvis. Es visu vakaru pavadīju stāvot aiz bāra letes, un tur jau vienmēr pasaule skaistāka šķiet, jo visi smaida saņemot alus glāzi vai kokteili.

Jāsaka, ka vakara gaitā radās daudz fantastisku atziņu un piedzīvojumu, vārdus gan neminēšu, un ne jau tādēļ, ka garantēju anonimitāti, vai tādēļ, ka jums vārdi neko neizteiks- es vienkārši nevienu nepazinu, kaut manu vārdu zināja daudzi.

Patiesībā, pāris bija pat diezgan kuriozi momenti, kā, piemēram, mirklis, kad stāvot pie kultūras nama biju izvedusi pastaigāties cigarešu paciņu, parādīt apkārtni un tā. Nu lūk, hops, man roka riņķī un jauneklis jau atņēmis cigareti. Godīgi sakot, domāju, ka paākstīsies, bet nē, ņēma un aizsvieda salijušajā zālājā. Pēc maniem protestiem, precīzāk, klusējošā apstulbuma par bezkaunību, jauneklis paskatījās uz mani un teica: „Nepīpē, tu sabojāsi savu veselību.” Es paskatījos uz viņu ar TĀM acīm, un tad viņš turpināja: „Kas ir, esi pārsteigta, ka vīrietis māk pateikt stingru vārdu?” Lūk, karma viņam atrieba, un viņš pazaudēja savas iešļūcenes, hā!

Aizraujošākais ir flirts lauku gaumē, ziniet, šeit neviens nerunā par kaut kādiem meteorītiem debesīs, vai par to, cik skaista šodien dāmai ir kleita, te ir tiešs un nopietns: „Tu esi viņa meitene?” Labi, man tiešām ausī čukstēja, lai es saku, ka jā, un mirklī, kad es izspļāvu, ka bijusī, es nespēju pat nojaust, ka lauku puiši ir ar tik labu reakciju, toties – prieks un laime, mani gandrīz nobučoja pilnīgi svešs jauneklis, kuram es nevarēju ieskaidrot arī pēc incidenta, ka ar puišiem, kuriem vārdu nezinu – nebučojos. JĀ, ir vēl tādas meitenes, kuras nebučojas pat, ja nezina vārdu, uzvārdu, personas kodu un reliģisko pārliecību.

Uz vakara norieta pusi, pie manis pienāca kāds cits jauneklis un palūdza mazo 0,5 pudelīti, tukšu. Apbrīnas vērta ir tā lauku cilvēku atklātība un sirsnība- uzreiz pateica, ka bongu taisīs. Tā nu noziedojām pēdējo gāzēto mangali – tāpat, par velti, aiz labas sirds.

Kad vakars jau bija norietējis, visi rindā stāvēja un gaudoja, ka grib šņabi. Šņabja vairs nebija, tādēļ balle tika slēgta. Tiesa, kad jau bijām paguvuši nokārtot visu, pienāca trīs jaunekļi, kas runāja par rītdienas futbola spēli, un to, ka derētu vēl pirms mājupceļa ko ņiprāku ieņemt. Nebija nekā, izņemot moku. Jaunekļi aptuveni 5min strīdējās par un pret, līdz beidzot stāvēja jau ar glāzēm rokās un maku mazliet vieglāku.

- Nu, tad pa piena glāzei pirms miedziņa! – teica mutīgākais pārstāvis un balle ar to oficiāli noslēdzās.

Nemirstoša vērtība, dziesma, bez kuras neviena īsta balle nav un nebūs

Izrāde

Cilvēkiem bez humora izjūtas lūgums nelasīt.

Notikumi risinās kādas Latvijas mazpilsētas vidusskolas, absolventu klases iestudētās Šekspīra lugas „Otello” pirmizrādē

17:38 Aizskatuvē jau stundu noris neveiksmīgi mēģinājumi nokrāsot balto latvju bāleliņu par Venēcijas mori. Grimmētāja nospļaujas un kopā ar tērpu mākslinieci ietin jauno cilvēku melnā palagā, ar vārdiem, ka melns paliek melns, un galvenais jau ir atainot domu.

17:45 Galvenās sieviešlomas atveidotāja Dezdemona noģībst divas reizes, trešājā nokrītot ar galvu pret antresolu, bez acīmredzamām traumām meitene tiek hospitalizēta. Režisors veic ārkārtas sapulci, secinot, ka pirmajā ainā nepieciešams uz skatuves būt visām atlikušajām trim lēdijām un nomaiņa nav iespējama. Pēc diviem lieliem malkiem no aizdomīga paskata stikla pudeles, režisors pieņem lēmumu, ka desmitās klases brīvprātīgajam apgaismotājam ir pietiekoši izteiksmīgi sejas vaibsti. Neraugoties uz ņindzas cienīgu pretošanos un basketbolista augumu, tas tiek ietērpts Dezdemonas kleitā, un iegūst parūku.

17:53 Pieci puiši, tai skaitā jaunā „Dezdemona” nolemj drosmei un brīvākai improvizācijai uzvilkt kādu jautru dūmu, Otello izvelk zem palagiem kārtīgi ievīstīto un noslēpto pīpi, jaunieši izkārušies pa kultūras nama logu iestiprinās. „Dezdemona” sapinas kleitā, rodas spoža ideja padarīt kalsno jaunekli kaut nedaudz ņemamāku, un improvizēti tiek pieliktas silikona krūtis paralona izskatā. Visi nospriež, ka ja viņu nesauktu Vitauts, tad šams būtu tīri cērtams un zāģējams.

18:02 Režisors savāc visus aktierus uz pēdējo novēlējuma vārdu, aizskatuve mistiskā kārtā sāk pildīties ar spirta aromātu, visi saskatās, bet neviens neatzīstās.

18:05 Iesprūst aizkaru atvilkšanas mehānisms. Režisors nolemj darīt to manuāli, bet vēlams - nemanāmi. Paņēmis pakaramā āķi, tas aizkabinās aiz aizkaru malas, otrā pusē to pašu liekot darīt kādam aktierim. Zālē dzirdami smiekli un izsaucieni par Karību jūras pirātiem.

18:13 Uz skatuves iznāk lēdijas un gatavo pusdienas Otello un tā sievai. „Dezdemona” pusgāzelēdamies un mazliet žagodamies nonāk uz skatuves, kleita pland starp ceļgaliem. Vitauts neiztur, nolamājas par kāda māti un norauj kārtīgu strēmeli no kleitas, kas traucē kustībām. Dzirdams spiedziens no tērpu mākslinieces puses, kas tiek klusināts ar Režisora plaukstas palīdzību.

18:15 Caur kartona durvīm ienāk Jago, ieraudzīdams „Dezdemonas” kaili spalvainās ciskas apstājas, nosvilpjas un labu brīdi lielām acīm pēta „jauno dāmu”. Seko scenārijā paredzētais dialogs, kur Režisors baznīcas kora zēna balsī, pilnīgā falsetā mēģina suflēt, šajā gadījumā –runāt pilnībā Dezdemonas tekstu. Zālē sākas murdoņa un ķiķināšana.

18:26 Jago un „Dezdemonas” intimitātes aina. Jago ierodas istabā un klusītiņām ielavās it kā aizmigušās „Dezdemonas” gultā, noliekot degošo sveci uz galda. Noskan sulīga pļauka, un uz klusināto gaismu skatuves atskan troksnis, Jago miesām atsitoties pret grīdu. Režisors atkorķē nākamo pudeli. „Dezdemona” sirsnīgi atvainojas, paziņojot, ka domāja, ka tas ir viņas vīrs. Tālākais uz skatuves rit pēc scenārija.

18:39 Intimitātes ainu izjaukt traucās Moba Bārlija* prātā esošais Otello, tas pēc scenārija ienāk caur zāles durvīm un iet gar skatītājiem. Atveras durvis, Otello mazliet pieliecis galvu, lai skatītājus neiztraucētu, lien gar solu rindām. Izskan sieviešu kopkora kliedzieni par tēmu: terorists! Zālē operatīvi sākas panika, kāds vīrs lēcienā nogāž gar zemi Otello un sauc, lai iededz gaismu zālē. Režisors nebalsī nobļaujas, lai liek mierā aktieri, zālē atgriežas miers un visi rāmi apsēžas savās vietās.

18:42 Jago un „Dezdemona” neveiksmīgi mēģina nomutēties, zālē ieskanas smieklu šalts, Režisors vienaldzīgi malko grādīgo dziru, dungodams Mielava vecos hītus.

18:43 Uz skatuves nokļūst Otello, Jago metas bēgt bez biksēm kājās. Publika un aizkulisēs sēdošie apmulsuši mēģina atminēties mirkli, kad notika šī izģērbšanās, un kur, pie joda, tā bija paredzēta scenārijā.

18:45 Otello pagrābj nazi un nodur neuzticīgo „Dezdemonu”, no improvizētā krūštura izkrīt viens no paralona krūšu implantiem, kuru Otello veiksmīgi un nemanāmi pasper aiz dekorācijām. Zālē valda absolūts un elpu aizgrābjošs klusums, gaidot iznākumu.

18:47 Otello ar sirsnīgu piepūli noliek „Dezdemonu” guļus gultā, un sāk raudāt, šņukstot un slaukot asaras palagā, kurā ietērpts, tā atklājot savu patieso izcelsmi un rases piederību.

Pār zāli iešalcas retorisks jautājums, ievainota zvēra balss tembrā: „Ko gan man tagad iesākt!? Mana mūža mīla ir mirusi!” Priekškars lēnām aizvelkas, zālē ieskanās lēni aplausi, cilvēki sāk celties kājās,  tikai kāda balss vēl iesaucas: „Paņem viņu, pirms viņa atdziest!”

PRECIES NOST

Izsenis esmu teikusi, ka nevēlos precēties, un nekādā gadījumā negribu saistīt savu dzīvi ar kādu tik pat neizturamu personu, kāda esmu es pati, tiesa, jeb kurš cits variants der.
Un tomēr, ir gadījumi, kad jāprec nost pie pirmās izdevības jauneklis, kas atbilst kaut pārim no šiem kritērijiem:

• Ja tu iešauj viņam medību laikā kājā, bet viņš tev atvainojas par to, ka asiņo - appreci viņu!
• Ja viņš tev pagatavo pankūkas, (pat, ja tās ir neēdamas) un solās to darīt ik rītu (pat, ja tas izklausās pēc draudiem) - appreci viņu.
• Ja viņš tev ļauj braukt ar savu auto, pat, ja viņš to dara klusēdams un ar asarām acīs - appreci viņu.
• Ja viņš atļauj lietot savu skuvekli, lai noskūtu kājas, lieki bilst - appreci viņu.
• Ja viņš  savā jaunajā videospēlē ticis jau līdz 19līmenim no 24,un tu nejauši nospied "restart", bet vienīgais, ko viņš spēj caur sakostajiem zobiem pateikt: nekas, mīļā - appreci viņu!
• Ja viņš neizlidina tavu make-up somiņas saturu no vannas istabas, pat tad, kad viņam nāk ciemos puiši spēlēt pokeru - appreci viņu!
• Ja viņš māk ne tikai atvērt krūšturi, bet arī aizvērt ar vienu roku - appreci viņu!

TBC

skaitot zvaigznes

Tā viņš tur gulēja uz kāpnēm, teikdams, ka skaitīs zvaigznes.

Un tā viņa tur stāvēja līdzās, raugoties debesīs, bet neredzot nevienu pie tām.

***

Nakts vienmuļi iegūlās ietves bruģī. Tās tumsa ievērpās starp cilvēkiem, kā pērkamā ielene, koši sarkanām lūpām, netikliem čukstiem glaimojot un piesavinoties to, kas tai pieder tikai mirkli.

Atvērās daudzstāvu mājas durvis un no tām iznāca jauneklis, uzmezdams pelēkās jakas kapuci, tas neatskatoties uzsāka gājumu. Puiša melnie mati, viegli krītot, aizsedza acis, tās bija izdegušu ogļu melnumā. Viņa soļi atbalsojās ietves bruģī starp māju sienām, kas tos apkļāva un atgrieza atpakaļ pie gājēja. Skatienu piesaistīja kāds stāvs, kas cieši iedams līdzās māju sienām vilka ar plaukstu pār tām, līdzās cilvēkam, dresēts suns. Iesiets siksnā, tas neatkāpās ne soli no cilvēka, tikai lēnām virzīja to uz priekšu, kā zinādams kurp tas jāved. Cilvēka kājas, viegli aizskarot zāles stiebrus, pasmagiem soļiem sekoja. Varēja dzirdēt dungošanu, kas atgādināja meldiņu no kādas sen nedzirdētas, bērnības miega dziesmas. Tikai puisis nespēja atminēties, kuras tieši, un jo tuvāk viņš gāja šim tumšajam stāvam, jo izteiksmīgāka skanēja meitenes balss tumsā. Pa mājas ķieģeļu sienu viņa vilka ar balto krītu līniju, un smaidīja - acīm aizvērtām. Puisis mirkli apstājies lūkojās uz meiteni, suns mazliet sakustējās uz jaunieša pusi, dodot signālu saimniecei, ka svešinieks atrodas netālu. Meitene paslēpa plaukstās krītu un iesmējās, apraujot melodisko gājumu. Jauneklis atbīdīja kapuces malu no sejas, cerībā tā labāk saprast notiekošo, kamēr viņa jau bija uzsākusi ceļu pa ietvi uz priekšu, nedaudz atstatus. Viņa mazliet zemā balss lika ieplaisāt klusumam, kas bija iestājies:

-         Atvaino... Kāpēc tu...? – bet viņš nepabeidza teikumu, jo meitene apstājās, un pagriezdamies teica:

-         Jo es atzīmēju pasaules sadalījumu divās daļās.-

-         Pasauli? Tā ir siena. –

-         Tās ir jūsu sienas, ko ceļat dien dienā ap sevi, mūrus un cietokšņus, kuros paši esat gūstekņi un svētākie kareivji pret tiem, kas grib nokļūt aiz tām. Es esmu tikai blāva svītra uz sienām, tā es to sadalu- jūsu pasaulē un savas atblāzmā.-

-         Tas ir muļķīgi tā domāt, ka mums pieder dažādas pasaules, ja mums pieder visiem viena.-

-         Viena pasaule? Nē, jums pieder acis, jūs mīlat ar prātu, jūs atsākaties sajust, jo jums tās maņas ar laiku kļūst trulas, lai aizmirstos un jēlas, jo reiz sāpējis. Man pieder pasaule, kur es drīkstu tikai sajust, un es jūtu tikai sienas, tā es sadalu, lai nekad neaizmirstu, kurš no mums ir akls.- meitene atvēra acis un tajās bija bezkrāsas varavīksnes un aklas to baltpelēkās acs zīlītes.

***

Kādu rītu, viņa visas atrastās zvaigznes savērs virtenēs, piekarot tās pie viņa istabas loga aizvērtajiem aizkariem, zvaigznes, kas sadūrušās basajās kājās, klīstot vienai gar neskaitāmajām sienām.

Saskaiti tās par mani arī, mazais.

Plaque moi contre le mur et embrasse moi comme ils font dans les films!*

Teksts būs par tēmu, kuru lasīt var no 18+ gadiem.

Jūs esat brīdināti.

Filmu interpretācija dzīvē un holivudas domāšana mums visiem tika iepotēta jau reizē ar tuberkulozes šļirces pieskārienu bērnībā, nemaz nerunājot par to, ka mana gada gājuma cilvēki, tas ir 90’gadu hīti- vispār ir auguši pēc padomijas fāzē, kad viss jaunais un aizrobežas šķita labāks un tīkamāks. Šis uzskats nemainījās arī man augot, mums sāka barot kopā ar auzu tumes putrām arī uzskatus par dzīvi, kas tika ievazāti no tās pašas USA un citām stāru zemēm.

Nu, lūk. Tā mēs izaugām!

Negrimšu nostaļģijā par pakaļas ielas puišiem, vai asajām meičām, kas man šķita kas superkūlīgs tajos n-tajos gados senā pagātnē.

Runāšu par to, kas notiek arī tagad, un kas liekas tik lielisks, ka redzēto gribas atkārtot. Šoreiz runāšu par seksu, erotiskajām ainām iekš filmām un romantikas kā tādas.

Tomēr atzīmēšu, ka latvieši paši šo bija jau izgudrojuši, jau pirms tos samaitāja ārzemju literatūra un romantiskās komēdijas.

(Tiem, kam nepatīk garas priekšspēles, lasīt sākt no šīs vietas)

Pārskatot savu atmiņu (kura ir ļoti šķīsta un tikla) par to, kas man ticis stāstīts no pieredzes un kādas cilvēkiem šķitušas attiecīgās aktivitātes, piemetot klāt savu vērtējumu un uzskatus par pasākuma iespējamo norisi, radās pāris rindas ar

populārākajām „tas būtu jāizmēģina” un tomēr „varbūt tomēr labāk nedariet” aktivitātēm:

*„Throw Me Against The Wall And Kiss Me Like They Do In Movies”: Šīs ainas parasti ir kas kaislīgs, un katrs ir vēlējies ko tādu izbaudīt, tik vien tādēļ, ka tas izskatās neaprakstāmi efektīvi. Scenārijs realitātē sekojošs: Puisis enerģiski un sirsnīgi uzmet meiteni pret sienu, atskan „bam” un meitene atslēdzas uz 15minūtēm. Labākajā gadījumā tiekot cauri ar punu, sliktākajā – smadzeņu satricinājumu.

Sekss mašīnā uz aizmugurējā sēdekļa, mežā: Vakars. Klusums visapkārt. Standartā - nomaļa mežmale. Pusaudžu sapnis. Skarbā patiesība liecina, ka ādas beņķi tikai izskatās skaisti, bet ne karstā vasaras novakarē, ar pliku pēcpusi pa to šļūcot. Vietas maz, regulāri kāds atsit roku vai galvu, kājas saliektas un nav kur novietot. Vietas abiem uz sēdekļa nepietiek, toties abi var izbaudīt mašīnas amortizācijas sistēmu. Pozas maiņas laikā piespiesta taure izbiedē ne tikai ziņkārīgās stirnas, bet arī netālu esošos „tik pat viltīgos” pārīšus, kuriem šķiet, ka šeit bijuši vieni. Un tā visi rindā, iedarbinot motorus un piesegušies ar apģērba gabaliem, sakaunējušies atgriežas uz šosejas, braucot kur nu kurais.

Sekss vannā vai dušā: Tas ir hīts visiem, kas saka, ka apnicis rutīnisms gultā. Vannas parasti ir tik šauras, ka ceļgali augšējajam tiek noberzti pret vannas dibenu, nemaz nerunājot par apakšējā pēcpusi. Raugoties uz neērto šaurību, šis pasākums izslēdz jebkādu pozu biežu maiņu, ja ir izdevies satilpt vannā, nesavainojoties, jebkura poza der un automātiski atzīstama par labu esam. Vēlams, lai abi prot peldēt, un apakšējais – arī nirt. Ja kāds iedomājies romantikas vārdā iestiept sveces vannas istabā, ar 76% iespējamību jāgatavojas kaut kā aizdegšanās procesam, piemēram, dvieļa. Savukārt dušas tēma man vispār izraisa histēriskus smieklus. No romantikas un smakas ne vēsts - Flīzes aukstas, sievietes spiedzieni, kad vīrietis to piegrūž pie sienas uzsākot darbību, kā arī ziepjainais dušas grīdas pārklājums sniedz papildus baudījumu abiem.

„sex on the beach”: Tas parasti izskatās tik romantiski, meitene un puisis maigām kustībām izbauda priekus uz segas saulrietā, tukšā pludmalē, kas pieder tikai viņiem abiem, tāpat kā viens otram. Realitātē, ja nu izdodas atrast kādu, kaut cik nebrikšņainu vietu, kur ir smilšaina, puspludmalei līdzīga, niedrēm apaugusi krastmala, kur ir nomaļāks no cilvēku acīm, sākas brīvdabas prieki. Sega pastāvīgi tiek sanēsāta ar smiltīm, visu laiku kaut kas graužas, odi kož nepiesegtajās miesās un, pat ar muguras kaulu smadzenēm var sajust, kā uzmācīgs makšķernieks no netālās laivas, novēro notiekošo. Ja izslēdz apkārtējās dabas labumus, neskatoties pat uz faktu, ka skudras jau sametušās visos novilktajos apģērba gabalos, varbūt var izbaudīt tīri tīkamu pasākumu.

Aktivitātes uz veļas mašīnas: viss atkarīgs no tā, vai tā ir ieslēgta vai nav. Tiesa - nezinu kāda jēga to darīt uz neieslēgtas, bet ņemsim standartu – meomentu, kad tajās mazgājas drēbes. Tātad, veļasmašīna uzsāk savu darbību, pāris arī. Uzstumtais sievišķis sāk izbaudīt rodeo cienīgu pasākumu momentā, kad nu jau 6gadus vecā veļas mašīna sāk darboties centrafūga režīmā. Vīrieša uzdevums ir pacensties noturēt sievieti tā, lai var trāpīt, un šamā nenogāžas no aparāta. Ja tas izdodas bez zilumiem, vismaz viens noteikti būs samežģījis kāju vai arī sāpēs mugura. Apdeitotā versijā uz flīzētās, mazliet mitrās grīdas, pievienojam mazliet slidenu tepiķīti, kā arī vīrieti ar jostas vietu aptuveni 30cm pāri veļasmašīnas augstumam, tādejādi konstanti ieliecoties ceļgalos. Un spēle var sākties.

man pietrūks vairs tikai mazliet plastilīna, lai pabeigtu savu jauno sirdi.

Viss, kas noticis- ir vēsture, un kā zināms, vēsture ir putekļaina un cilājama tikai tad, kad skleroze sāk likt aizmirst to, kas noticis pirms mirkļa, tā kompensējot iztrūkumu atmiņā.

Skumjas acis jums šovakar- tiesa, es nevaru piedāvāt vairāk par aizmirstību.
Jums būs tikai jāļaujas. Sperot soli tuvāk.
Jebkura lidojuma mērķis ir kritiens. Ļaušanās tam ir augstākā māksla.

Ēdu jogurtu ar plastmasas dakšiņu un domāju par pagājušo laiku.
Galvenais, lai ir laba pēcgarša. Un tad nav svarīgs nekas lieks.

Tu apzinies, cik patiesībā daudziem cilvēkiem Tu esi sniedzis burvīgas un neizmirstamas atmiņas?
Tā ir, pat, ja tev pašam tas licies sīkums.

Zini, kas ir patiesi augstākā matemātika?
Tā ir spēja novienkāršot ikdienu, sadalīt rūpes niekos un saskaitīt zvaigznes.

Stāvēt pie ceriņkrūma tik ilgi, kamēr ir uzmeklēts tik daudz pieclapu ceriņu "laimīšu", ka vienkārši vairāk vairs pat nebūs ko vēlēties.

Un tomēr, galvenais ir paturēt atmiņas,
pat, ja vēlētos kāds paturēt ko vairāk- cilvēkus paturēt nav iespējams.

Kā tas būtu... būt ieslēgtam milzīgā stikla telpā, pļavas vidū, pirms saules grēcīgā rieta, kopā ar otru, tik pat šizīgu cilvēku un gleznot uz audekla tikai ar pirkstiem… un tad kopā sagaidīt nakti dziedot Japāņu haikas.

Vai labāk būtu karstā vasaras dienā sēdēt uz paklāja parka vidū spēlējot ksilafonu un runājot ar apmulsušajiem garāmgājējiem, dzejas formā, par dzīves jēgu un trešajām pasaules valstīm.. Izstiept kailo pēdu un ar pirkstgaliem noplūkt pīpenes ziedu no kātiņa.

Jautājumu un atbilžu stūrītis

Q: if a guy sleeps with 20 girls, he's "fucking cool"
but if a girl sleeps with 20 guys, she's a "fucking hoe"

A: You see..

If a key can open a lock, it's a good lock.
But if a key can open a lot of locks, it's a fucking awesome key. The 'master key'.
But if a lock can be opened by a lot of keys, it's a fucking bad lock.

A: I don't call a guy "fucking cool", I call him a "fucking tool" and hope he gets AIDS.

BRENGULIS

Pēdējā stunda Pasaules dzīvē

(darbība noris Latvijā, laiks pielīdzināts un datēts pēc Kalifornijas laika zonas, ignorējot jebkādus saprāta un fizikas likumus.)

05:00 Pavisam netālu no Rīgas, pat ne pilnus simts gramus, iekš Pokaiņu meža jau pulksten sešos no rīta, saujiņa pasaules gala fanātu, (kuri naski bija uzregulējuši radio staciju vilni no kreivzemes, kur sludinātājs no Ouklendas stāstīja kā pagatavot strūdeli, ciku-cakām iztamborēt krūšturu lencītes un, kā Vertūkšnē šņabi piektdien dzēris), sānu pie sāna sāka strinkšķināt kokles, balalaikas un citus instrumentus pēc piederības.

05:15 Draudzīgā kompānija, sēžot uz improvizētiem cisu maisiem, iekš sava 2mēnešu raktā pazemes bunkura, iesildīja balsis slavas dziesmām un sāpju kliedzieniem pasaules gala iestāšanās brīdī, kā nu kurais prata un gribēšana ļāva.

05:18 Pie bunkura durvīm sāk snaikstīties un lūkot iekšā pāris politiskie spēki, bārdaini onkuļi un dāmas īsos svārkos. Pēc solījuma- aizsaulē visiem ceturtdienās dalīt sūkājamos kociņus par velti, un radīt jaunas darba vietas, visi politiķi raitā solī sabēga un ieņēma cisu maisus, kopā ar savām tiklajām pavadonēm.

05:27 Pretējā nometnē:

Paralēli dzīrēm Pokaiņu mežā, notiek apokalipses jātnieku apseglošana, un zirgu mundieru sukāšana netālajā elles vārtrūmē. Vienam no tiem nepietiek zirga, budžeta konsolidācijas dēļ, beigās tam piešķir rozā vienradzi- s pivom patjanet- teica kungs brillītēs un norādīja austrumu virzienā.

05:35 Iznīcinātāji gatavi. Viss notiek pēc plāna, jātnieki uzkrāj spēkus un iestiprinās ar speķpīrāgiem bez speķa.

05:41 98% klātesošo atrodas jau citā galaktikā, pateicoties visām vielām un šņaucamajam, kā arī gaidītās nirvānas atnākšanai. Kāds atklāj, ka beigušies alus krājumi. Starp pasaules gala gaidītājiem sākas histēriska panika, daži no klātesošajiem paziņo, ka labāk iet nāvē nekā dzīvo bez alus, un pamet bunkuru. Politiķi sāk zvanīt visiem saviem galiem un negaliem.

05:42 Apokalipses jātnieki stāv ceļa malā, Latvijas teritorijā. Zirgi tur patās bezspēkā guļ, 40 km aiz robežas, to pakavi nolēkuši nost pret asfaltēto Eiropas līmeņa ceļu. Jātnieki neveiksmīgi mēģina aizstopēt uz Rīgas centru. Vienīgais ar transportu palikušais apokalipses nesējs, puisis uz vienradža, tiek izsūtīts uzbrukumā, glābt godu.

05:47 Ārkārtas situācija novērsta, no Jelgavas ar kamazu uz Pokaiņu mežu atvestas pāris kravas alus, sākas ballīte pie bunkura, kāds radio magnetolu uzgriezis uz visiem labi zināmo piektdienas hītu. Pie pasākuma norises vietas piejāj Apokalipses vienradzis uz jātnieka. Tam tiek dota kļička – Jōņs no Aivīkstes, un ātri pieņemts bariņā.

06:00 Parādās pirmā ausma, saules stari iespīdēja gurdenajās cilvēces acīs. Sadzirdīts un meitu izmīlēts, Apokalipses jātnieks ne rīta, ne vakara nenojauzdams, tika noprecināts ar Vaļu - pārdevēju no belašu stenda.

Pasaules gals aizmirsa pienākt. Visi paģiraini iemieg turpat sūnājā.

Klīst nostāsti, ka pārējie Apokalipses jātnieki vēl tagad stāvot un stopējot uz Rīgu.

Vakardienas Zviedru ģimenes re-uninon pasākuma himmna.

[kvalitāte atbilstoša apziņas stāvoklim.]

LABRĪT

Līdz pasaules galam vēl divarpus stundas.

Šobrīd rit izskaņas „Zviedru ģimenes re-union” pasākumam.

Ko es darīšu? Kad nokļūšu atpakaļ kojās, savā ceturtā stāva istabiņā, ar plastmasas logiem?

Es noteikti izdarīšu sen ieplānoto:

Sēdēšu atvērtā logā, un metīšu uz ielas papīra lidmašīnas ar uzrakstiem: „Jūs visi nosprāgsiet!” hahaha.

Podu kultūra, jebšu- neslēpta mīlestība vienam pret otru ķemertiņā

Trešā stāva tualetes ir fantastiska vieta, precīzāk, jaunrade un jaunie mākslinieki ir ar sirdi un dvēseli ne tikai nokārtojuši savas dabiskās vajadzības, bet viss stāvs iesaistījies mazā diskusijā un tā baudīšanā- par kultūru, veselības problēmām, par aktualitātēm un sasāpējušiem jautājumiem.
(atvainojos par baismo attēlu kvalitāti, bet neko labāku es uz sitiena nevarēju gūt,lai arī jūsu acis tiktu mielotas.)


Pirmajā kabīnē uzraksts ir kā draudzīgs uzaicinājums, tā čomiski uzsitot uz pleca. Viss pieklājības robežās, ar cieņu un centības mudinājumu:

Otrajā kabīnē jau sākas notikumu saasinājums, jūtama klaja neapmierinātība, tiesa - neminot dzimumu, vecumu un to ka zina, kurš maitas gabals ir tas maniakālais nespējnieks lasīt, ne attiecīgi nodarboties ar podā trāpīšanu:

Trešajā kabīnē acīm redzami bija sācies vīriešu atbildes gājiens, šoreiz vadību uzņēmās pats Bobijs- Varenais Šāvējs no Renegāta, jo acīm redzami, bija izdresējis visus puikas čurāt gods godam, trāpot tieši sanmezglā. Tādēļ aizvainots līdz pat revolverim, tas raidīja pretšāvienu:

Piebilde nr.1. - Kāpēc gan man šķiet, ka dāmām šī problēma ir mazāk aktuāla?

Piebilde nr.2. - Njā, un Kungi, kad jūs iemācīsieties neapčurāt sēdēšanas apmalītes, tad Dāmām būs krietni vieglāk iemācīties trāpīt podā. :)

Ceturtā kabīne paldies dievam bija pēdējā, bail iedomāties, kas diskutētāju starpā notiktu 5,6 kabīnē. Tiesa, nu jau tiek uzrunātas arī meitenes, tādējādi respektējot meitenes, sievietes, kundzes un jaunkundzes pēc to vecuma un attiecību pieredzes:

Piebilde nr.1. - Kāpēc tikai meitenes?

Piebilde nr. 2.- (galvenā doma): Eki saņematies! Varam tak visur trāpīt.

Piebilde nr. 3. - Kungi, skat., blakus kabīnes uzrakstu. =)

23 un 1/2 STUNDAS

Kurš gan no jums nezina par to, ka rīt būs pasaules gals. To sirsnīgi apliecinājis kāds mācītājs no Ouklendas - Herolds Kempings, kurš ASV izvērsis plašu informatīvo kampaņu, lai brīdinātu cilvēkus par šā gada 21.maijā gaidāmo pasaules galu.

http://www.ebiblefellowship.com/outreach/tracts/may21/


   4990 + 2011 – 1 = 7000 years exactly.
On October 21^st, the world will be destroyed by fire (7000 years from the flood; 13,023 years from creation).

Kā teicis pats Kempings: „Mēs nerunājam par futbola spēli, precībām vai koledžas absolvēšanu. Mēs runājam par pasaules galu.” Viņš apgalvo, ka šajā datumā divi procenti civilizācijas nekavējoties nonāks debesīs, bet pārējie „Citā vietā”.

Tomēr viņš ir mazliet nofeilojis jau vienreiz un ticamības moments zūd viņa entuziasmam, jo viņa kritiķi zina vēstīt, ka šī nav pirmā reize, kad Kempings paziņo par pasaules gala tuvošanos. 1994.gada 6.septembrī simtiem viņa klausītāju un atbalstītāju sapulcējās kādā auditorijā, lai gaidītu Kristus otro atnākšanu.

Jācer, ka vecajam vīram tiešām nākusi apgaismība, nebūs pārāk glīti jau atkal sameloties, paliks vēl muļķa lomā. (vai ta nu kas jauns tas būs?).

Cienījamais kungs izvirzījis arī laiku, kad pasaule beigs savu eksistenci: sešos no rīta  pēc Kalifornijas laika, pēc mūsu laika zonas tas ir - četros dienā, sanāk, rīt ap šo laiku mūsu vairs nebūs.

Ceļaties, dodieties ārā no mājas, izklaidējieties, aizmirstiet visus sīkumus, jums ir dotas vēl 23 stundas, lai jūs izbaudītu visu dzīvi. 

Vai arī turpiniet iesākto, šīs 23 stundas tāpat ir daudz par vēlu. Piedevām, kad pirmdien atkal iesiet uz darbu/skolu/(jebkur) kā ierasts, šis notikums nebūs pat vājas vīpsnas vērts.

http://www.huffingtonpost.com/2011/05/11/21-reasons-may-21-not-end-of-world_n_860747.html#s277570&title=21_Our_Milk 

HĀĀĀ!