Vienvirziena biļete uz Vaikikī pludmali

Jau trešo nedēļu dzīvoju bez savas personīgās kompjūtertehnikas. Dīvainā kārtā šīs kastītes trūkumu izjūtu minimāli, nu tieši tik pat maz, cik narkomāns izjūt pret pētersīļiem uzpūtenī. Bet ne par to ir runa, šoreiz runāšu par dažām nopietnām lietām, kas paguvušas man sasāpēties, un es esmu pieklājīgi pacietusies, lai tiktu savu sāpi atkal izkliegt interneta ārēs.

Sāksim ar to, ka pavisam nesen nācās izmantot sabiedriskā transporta pakalpojumus, kas ir vienkārši unikāls kultūršoks ik reiz, kad tas tiek izmantots. Pēdējajā reizē es biju gatava piecelties kājās un uzšaut pa ausi visiem čīkstuļiem un pīkstuļiem. Šoreiz nav runa par bioloģisko ieroču Chanel No.5 izmantošanu, kas ir daudz reižu drausmīgāks kā Dzintara radītās ceriņkrūma smaržas, vai sālītā speķa nelegālo pārvadāšanu atvērtā veidā.

Situācija sekojoša, autobuss kā vienmēr pārbāzts, dodamies triju stundu ceļojumā uz laukiem, Ar māsu iekāpām kā pēdējās no tiem, kam bija ķešā biļetes. Nolaimējās tikt pēdējā vietā, kur bija divas vietas kopā, nopriecājos, ka nevajadzēja kādam palūgt vai tas nevēlas pārsēsties pie kāda tāda paša vientuļā ērgļa, kāds latvietis savā dziļākajā mentalitātē ir.

Nu lūk, iekāpj pārītis, acīm redzot, sapratuši, ka netiks sēdēt kopā, jaunā vārna, es atvainojos, dāma, nolēma, ka vajag paaugstinātā tonītī palūgt pamest viesmīlīgās sēdvietas, kuras viņu biļetēs bija obligāti norādītās kā VIŅU sēdvietas [man bija labs garastāvoklis un es sēdēju aiz 4 soliem, tamdēļ manus komentārus par to, ka neviens nesēž pēc norādītajām vietām jau kopš konduktoru „noņemšanas no uzskaites” un likvidācijas, nevarēja nedzirdēt].  Jaunā dāma turpināja uzstājīgi lūgt, lai viņi var atrasties SAVĀS sēdvietās. Kundzīte pārvietoja savas aprises uz citiem medību beņķiem.

Bet tas bija sākums. Pēkšņi no krēslu jūkļiem un iekāpšanas bardaka viss kļuva rāms un mierīgs, autobuss uzsāka savu kustību. Kur bijis kur ne, kāds jauneklis stāvēja kājās, un aizlāčoja pie vadītāja. Autobuss strauji nobremzēja, vadītājs sabāra visus klātesošos par pagātnes sievu krāpšanas grēkiem, vakardienas nosmādēto soļanku, kāda puspuvušo siļķi un citiem labumiem, un galveno kārt, par to, ka jaunais cilvēks, tā uz gadiem divdesmit sešiem, nebija radis savu vietu uz saules un ļaunie pilsoņi-pasažieri nebija līdzējuši nu nekā. Vadītājs pieprasīja, lai visi sasēžas kā nākas, ja ne, visus izsēdinās un pārsauks pēc numuriem un rindas secībā visi sēdēšot. Piecēlās pavecāka dāma un atdeva savu vietu šim lūpu uzmetušajam jauneklim. Autobuss atsāka kustību. Šoreiz pat bija tīri vietā tas, ka nopukstējos, ka tagad visi sāksim par kaut ko sūdzēties, par to, ka ir kāju sēnīte, hroniskas iesnas, neapmierina saeimas vēlēšanu rezultāti un beņķiem ir neglīts apšuvums.
 

Jūs, protams, gribēsiet man mest sejā, ka es taču pati cīnītos par vietu ar zobiem un nagiem – nemēģiniet. Šo svētdien 2,5 stundas es sēdēju uz autobusa grīdas, kur cilvēki pārvietojas, o, jā, man sāpēja sēdeklis un muguras kauls arī, bet tas tomēr bija piedzīvojums kuru es neiemainītu pret strīdu un kādu sabojātu garastāvokli. Starp citu, tā es iepazinos ar vēl pāris cilvēkiem, kas arī atradās uz „grīdas”. Un vispār, man sirdsapziņa neļauj uz viņas (t.i. uz sirdsapziņas) sēdēt, kad veci cilvēki (un nevis psihas pensionāres, kas maršē kā reaktīvie tanki-iznīcinātāji) stāv kājās. Nu vismaz to man ieaudzināja – ēst ar dakšu, nokārtoties ķemertiņā un palaist sēdēt omīšus un opītes.

Vispār, man jūs pietrūkstat, interneti. Ir savādi, kad iespēja socializēties ir limitēta tikai līdz nepieciešamības apmierināšanai (nu kā dažiem tas ir ar seksu un iknakts jaunajiem partneriem).
Bet es cer to mainīt, lai atkal varu pilnvērtīgi kratīt savu dvēselītes tamburīnu pasaules tīmekļos.

Bučas.

Mīlu.

Kate.