Tā viņš tur gulēja uz kāpnēm, teikdams, ka skaitīs zvaigznes.
***
Saskaiti tās par mani arī, mazais.
Un tā viņa tur stāvēja līdzās, raugoties debesīs, bet neredzot nevienu pie tām.
Atvērās daudzstāvu mājas durvis un no tām iznāca jauneklis, uzmezdams pelēkās jakas kapuci, tas neatskatoties uzsāka gājumu. Puiša melnie mati, viegli krītot, aizsedza acis, tās bija izdegušu ogļu melnumā. Viņa soļi atbalsojās ietves bruģī starp māju sienām, kas tos apkļāva un atgrieza atpakaļ pie gājēja. Skatienu piesaistīja kāds stāvs, kas cieši iedams līdzās māju sienām vilka ar plaukstu pār tām, līdzās cilvēkam, dresēts suns. Iesiets siksnā, tas neatkāpās ne soli no cilvēka, tikai lēnām virzīja to uz priekšu, kā zinādams kurp tas jāved. Cilvēka kājas, viegli aizskarot zāles stiebrus, pasmagiem soļiem sekoja. Varēja dzirdēt dungošanu, kas atgādināja meldiņu no kādas sen nedzirdētas, bērnības miega dziesmas. Tikai puisis nespēja atminēties, kuras tieši, un jo tuvāk viņš gāja šim tumšajam stāvam, jo izteiksmīgāka skanēja meitenes balss tumsā. Pa mājas ķieģeļu sienu viņa vilka ar balto krītu līniju, un smaidīja - acīm aizvērtām. Puisis mirkli apstājies lūkojās uz meiteni, suns mazliet sakustējās uz jaunieša pusi, dodot signālu saimniecei, ka svešinieks atrodas netālu. Meitene paslēpa plaukstās krītu un iesmējās, apraujot melodisko gājumu. Jauneklis atbīdīja kapuces malu no sejas, cerībā tā labāk saprast notiekošo, kamēr viņa jau bija uzsākusi ceļu pa ietvi uz priekšu, nedaudz atstatus. Viņa mazliet zemā balss lika ieplaisāt klusumam, kas bija iestājies:
- Atvaino... Kāpēc tu...? – bet viņš nepabeidza teikumu, jo meitene apstājās, un pagriezdamies teica:
- Jo es atzīmēju pasaules sadalījumu divās daļās.-
- Pasauli? Tā ir siena. –
- Tās ir jūsu sienas, ko ceļat dien dienā ap sevi, mūrus un cietokšņus, kuros paši esat gūstekņi un svētākie kareivji pret tiem, kas grib nokļūt aiz tām. Es esmu tikai blāva svītra uz sienām, tā es to sadalu- jūsu pasaulē un savas atblāzmā.-
- Tas ir muļķīgi tā domāt, ka mums pieder dažādas pasaules, ja mums pieder visiem viena.-
- Viena pasaule? Nē, jums pieder acis, jūs mīlat ar prātu, jūs atsākaties sajust, jo jums tās maņas ar laiku kļūst trulas, lai aizmirstos un jēlas, jo reiz sāpējis. Man pieder pasaule, kur es drīkstu tikai sajust, un es jūtu tikai sienas, tā es sadalu, lai nekad neaizmirstu, kurš no mums ir akls.- meitene atvēra acis un tajās bija bezkrāsas varavīksnes un aklas to baltpelēkās acs zīlītes.
***
Kādu rītu, viņa visas atrastās zvaigznes savērs virtenēs, piekarot tās pie viņa istabas loga aizvērtajiem aizkariem, zvaigznes, kas sadūrušās basajās kājās, klīstot vienai gar neskaitāmajām sienām.
