Šodien pamodās puse Latvijas, atklājās, ka skolās notiek plaģiātisms.
Protams līdz pat šim svētam mirklim neviens par to nebija ne dzirdējis, kur nu piedzīvojis savu studiju gados, kad kāds mazāk apzinīgs kursa biedrs vai skolas biedrs vidusskolā, labāk savu referātu nolādēja atlantā pēdējā vakarā, nekā piesēdās un veltīja vienu vai divas dienas.
"Tagad viņi derīgo tekstu pārkopē un nenoformē kā citātu, labākajā gaidījumā tikai trīs lappušu garam pārkopējumam galā pieliek atsauci. Taču tas tāpat ir plaģiāts, jo nav darba autora patstāvīgi veidots teksts." šis ir kopēts teksts no pirmā atrodamā resursa internetā par šo tēmu. (http://mosties.org/ieraksti/826/)
Šodien notika prātam neaptveramais un acīm neticamais -kāds anonīma pasniedzēja atklājums internetā uzjundīja nepatīkamu sēra smaku, lāpu šprakstoņu. Galu biegās gan man neradās izskaidrojums, pret ko tad tās lāpas tulīt pagriezīsies, kuru vajās un kuru pie tiesas sauks, jo vainīgo vienmēr liks vismaz uz karātavām skata pēc, pat tad, ja nav par ko sodīt.
Pati esmu saskārusies ar kursa darba rakstīšanu, kad pat internets nevar palīdzēt un visas tabulas ir jāanalizē pašai, pat nepārzinot tēmu, vai pārzinot to tikai vispusēji. Un ja nevar palīdzēt internets, tad visi Romiešu dievi pat ir bezspēcīgi likteņa priekšā.
Kur tad sākas problēmas? Nevienam neinteresē kā es tagad Kīļa vietā gribētu sākt pārveidot pasauli un izglītības sistēmu, bet vienu lietu es varu pateikt, ka studenti neiegūst no darbu rakstīšanas, tēmas ir izsmeltas, tur neizbēgami iestājas minimāli atkārtojumi, vārdu izmaiņas un plaģiātisms (cik nu kuram apzināts). Divriteni nevar izgudrot no jauna, it sevišķi, ja tas divritenis ir tikai bildēs redzēts un dzirdēts teiku un pasaku formas atstāstījumā, paziņojot to par vienīgo pieņemamo divriteni, kādu arī visi grib redzēt. Ar to, ka tēmas ir izsmeltas es domāju, ka vajadzētu pievērsties ne tikai teorijas apskatei un izmantošanai, bet ieviest pētījumus, kaut vai minimālus, bet pašu veiktus, kas nestu lielāku ieguldījumu. Šobrīd šādas darbu rakstīšanas nav efektīvas, jo bieži vien pat no pasniedzējiem nākas dzirdēt: "nevarēšu pateikt" vai to, ka "izdomā taču pats skaitļus, galvenais, ka saproti par ko runa". Ouh, yeah, right.
LABI, jauneklis izgāzās, bet varētu padomāt ka šī ir pirmā šāda veida lieta. Jēzus saldenais, pilnīgas muļķības, smieklīgi ir tikai tas, ka jaunkelis iekrita tik brutāli, nododot pasniedzēja rakstīto darbu, kur nu ir redzama slinkuma augstākā pilotāža, kad pat nevar izlasīt autora vārdu, vai arī cerības uz vecuma sklerozes pāragru iestāšanos izrādījušās veltas.
Problēma laikam ir tajā, ka avīzēm un žurnāliem patiesi sāk trūkt ziņu, visu cieņu žurnālistiem, bet interneta resursos ar vien biežāk parādās vienkārši radītas ziņas. BET, tas vismaz attīsta radošo domāšanu, par to vismaz desmitnieks pienākas, (pie algas).
Bla bla blā, tagad gribu ko nopietnu apspriest. JO MAN SĀP SIRDS! (rakstīju ar Shift, lai izpaustu savu sāpi ik burtā ko uzrakstu). Vārdsakot - kas notiek ar kursa un bakalaura darbiem pēc to aizstāvēšanas? Vai kāds ir aizdomājies, pajautājis par gara darba ceļiem un neceļiem? Es cerēju, ka tie nonāk mazo koku dvēselīšu debesīs, kur visi no koka pārstrādes veidā radītie papīra slokšņu gabali atkal apvienojas lielās koku alejās, jā, tur augšā, tur debesīs. Ziniet kā ir patiesībā? Daudzi zina, bet tiem, kam šķiet, ka uzrakstīt faking 40-50lpp garu kursa darbu par faking tēmu, kas ir tik pat interesanta kā mēles pielikšana pie dzelzceļa sliežu posma -34 grādu aukstumā, pateikšu priekšā - tos nenoglabā, tos neizmanto, lai sniegtu kādu devumu turpmākajiem, tos neiesniedz apskatei vai kā citādi neveicina pat pašu izcilāko darbu tālāku attīstību, zinu, pastāv stingras autortiesības, bet daži darbi ir tik labi, ka ar tiem var sniegt vairāk nekā tos aiznesot un noliekot pie printera ar vārdiem: šos var otrreiz izmantot, printējiet tikai uz otras puses. NOLĀDĒTS! Vai tā nav autortiesību pārkāpšana, ja šīs lapas nonāk pie cilvēkiem šā vai tā, bez vārda un uzvārda, piedevām izrautas no konteksta?
Eh, ko var gribēt no studentiem, ja daži pasniedzēji nav labāki.
Protams līdz pat šim svētam mirklim neviens par to nebija ne dzirdējis, kur nu piedzīvojis savu studiju gados, kad kāds mazāk apzinīgs kursa biedrs vai skolas biedrs vidusskolā, labāk savu referātu nolādēja atlantā pēdējā vakarā, nekā piesēdās un veltīja vienu vai divas dienas.
"Tagad viņi derīgo tekstu pārkopē un nenoformē kā citātu, labākajā gaidījumā tikai trīs lappušu garam pārkopējumam galā pieliek atsauci. Taču tas tāpat ir plaģiāts, jo nav darba autora patstāvīgi veidots teksts." šis ir kopēts teksts no pirmā atrodamā resursa internetā par šo tēmu. (http://mosties.org/ieraksti/826/)
Šodien notika prātam neaptveramais un acīm neticamais -kāds anonīma pasniedzēja atklājums internetā uzjundīja nepatīkamu sēra smaku, lāpu šprakstoņu. Galu biegās gan man neradās izskaidrojums, pret ko tad tās lāpas tulīt pagriezīsies, kuru vajās un kuru pie tiesas sauks, jo vainīgo vienmēr liks vismaz uz karātavām skata pēc, pat tad, ja nav par ko sodīt.
Pati esmu saskārusies ar kursa darba rakstīšanu, kad pat internets nevar palīdzēt un visas tabulas ir jāanalizē pašai, pat nepārzinot tēmu, vai pārzinot to tikai vispusēji. Un ja nevar palīdzēt internets, tad visi Romiešu dievi pat ir bezspēcīgi likteņa priekšā.
Kur tad sākas problēmas? Nevienam neinteresē kā es tagad Kīļa vietā gribētu sākt pārveidot pasauli un izglītības sistēmu, bet vienu lietu es varu pateikt, ka studenti neiegūst no darbu rakstīšanas, tēmas ir izsmeltas, tur neizbēgami iestājas minimāli atkārtojumi, vārdu izmaiņas un plaģiātisms (cik nu kuram apzināts). Divriteni nevar izgudrot no jauna, it sevišķi, ja tas divritenis ir tikai bildēs redzēts un dzirdēts teiku un pasaku formas atstāstījumā, paziņojot to par vienīgo pieņemamo divriteni, kādu arī visi grib redzēt. Ar to, ka tēmas ir izsmeltas es domāju, ka vajadzētu pievērsties ne tikai teorijas apskatei un izmantošanai, bet ieviest pētījumus, kaut vai minimālus, bet pašu veiktus, kas nestu lielāku ieguldījumu. Šobrīd šādas darbu rakstīšanas nav efektīvas, jo bieži vien pat no pasniedzējiem nākas dzirdēt: "nevarēšu pateikt" vai to, ka "izdomā taču pats skaitļus, galvenais, ka saproti par ko runa". Ouh, yeah, right.
LABI, jauneklis izgāzās, bet varētu padomāt ka šī ir pirmā šāda veida lieta. Jēzus saldenais, pilnīgas muļķības, smieklīgi ir tikai tas, ka jaunkelis iekrita tik brutāli, nododot pasniedzēja rakstīto darbu, kur nu ir redzama slinkuma augstākā pilotāža, kad pat nevar izlasīt autora vārdu, vai arī cerības uz vecuma sklerozes pāragru iestāšanos izrādījušās veltas.
Problēma laikam ir tajā, ka avīzēm un žurnāliem patiesi sāk trūkt ziņu, visu cieņu žurnālistiem, bet interneta resursos ar vien biežāk parādās vienkārši radītas ziņas. BET, tas vismaz attīsta radošo domāšanu, par to vismaz desmitnieks pienākas, (pie algas).
Bla bla blā, tagad gribu ko nopietnu apspriest. JO MAN SĀP SIRDS! (rakstīju ar Shift, lai izpaustu savu sāpi ik burtā ko uzrakstu). Vārdsakot - kas notiek ar kursa un bakalaura darbiem pēc to aizstāvēšanas? Vai kāds ir aizdomājies, pajautājis par gara darba ceļiem un neceļiem? Es cerēju, ka tie nonāk mazo koku dvēselīšu debesīs, kur visi no koka pārstrādes veidā radītie papīra slokšņu gabali atkal apvienojas lielās koku alejās, jā, tur augšā, tur debesīs. Ziniet kā ir patiesībā? Daudzi zina, bet tiem, kam šķiet, ka uzrakstīt faking 40-50lpp garu kursa darbu par faking tēmu, kas ir tik pat interesanta kā mēles pielikšana pie dzelzceļa sliežu posma -34 grādu aukstumā, pateikšu priekšā - tos nenoglabā, tos neizmanto, lai sniegtu kādu devumu turpmākajiem, tos neiesniedz apskatei vai kā citādi neveicina pat pašu izcilāko darbu tālāku attīstību, zinu, pastāv stingras autortiesības, bet daži darbi ir tik labi, ka ar tiem var sniegt vairāk nekā tos aiznesot un noliekot pie printera ar vārdiem: šos var otrreiz izmantot, printējiet tikai uz otras puses. NOLĀDĒTS! Vai tā nav autortiesību pārkāpšana, ja šīs lapas nonāk pie cilvēkiem šā vai tā, bez vārda un uzvārda, piedevām izrautas no konteksta?
Eh, ko var gribēt no studentiem, ja daži pasniedzēji nav labāki.
Tā jau nu nav, ka visi darbi uzreiz pēc aizstāvēšanas tiktu "iznīcināti". OK, tie netiek pārāk atīvi izmantoti (pati savu gandrīz 4 gadu ilgajā studiju laikā esmu apskatījusies max 3 maģistra darbus un 2 disertācijas), bet tiem kādu konkrētu laiku (gadus) ir jāglabājas bibliotēkā / citās informācijas resursu glabātuvēs. Par to, ka darbi ir bezjēdzīgi, tēmas izsmeltas, un arī rakstot pēc labākās sirdsapziņas tik un tā sanāk netīšs plaģiāts - tam es piekrītu. Bet tas, ko ar uzrakstīto darbu var sasniegt, ir tikai un vienīgi atkarīgs no paša autora un viņa (ne)slinkuma pakāpes.
AtbildētDzēstTā jau nu nav, ka visi darbi uzreiz pēc aizstāvēšanas tiktu "iznīcināti". Es nerunāju par visiem darbiem, bet to, ka es biju aculieceniece mirklim, kad pasniedzēja ienes telpā bakalaura darbu, un paziņo, ka šo tikko aizstāvēja un var to izmantot kā otreiz pārstrādājamu materiālu... sirds apskrējās. Un, jā, šāda praktizēšana tur ir normāla.
DzēstNezinu pēc kādiem kritērijiem izvēlās, kurš der un kurš nē, būtu patīkamāk apzināties, ka tas nav uzsācis jau otro dzīves ciklu nu jau citu vajadzību apmierināšanai.
Es arī par šo reizēm aizdomājos. No vienas puses - nepiekrītu, ka referātu un citādu apcerējumu rakstīšana neko neveicina - man šķiet, ka tas tomēr ir veids, kā iedziļināties tēmā (pat ja tā ir simtreiz apmuļļāta un maz cerību kaut ko jaunu pateikt). Tas, protams, gadījumā, ja students pats vismaz pārlasa visus interneta laukos un citur ievāktos materiālus. Kā arī - veicina informācijas resursu aptveršanu - rodas jēdzīgs priekšstats par to, kas par to tēmu ir teikts un kur to var meklēt.
AtbildētDzēstOtra puse ir tā sāpīgā puse - ka darbi nevienam pēc tam nav vajadzīgi un iegulst vēstures mēslainē (vai kastē pie printera). Protams, viens no cēloņiem arī varētu būt kvalitāte - es laikam kā paraugu vai ticamu informācijas avotu negribētu izmantot darbu, kurš saņēmis mazāk par 9 (ņemot vērā, cik viegli, piemēram, iekš LU dabūt labas atzīmes).
Trešā puse - paši pasniedzēji veicina informācijas atgremošanu. Kā šodien atceros - rakstīju referātu par velnu latviešu mitoloģijā. Biju tēmā līdz ausīm, visa pasaku grāmata bija saķēpāta ar piezīmē un pilna ar lapiņām. Jo vairāk es pētīju, jo skaidrāk man izkristalizējās nosacīta sistēmā, kā tas velns tur tiek attēlots, un es savā referātā nācu klajā ar velnu klasifikāciju. Atzīme par manu darbu bija viduvēja, un klāt piezīme - ka nebija mans uzdevums izstrādāt kādu nebūt klasifikāciju. Tobiš - ja tu esi students, tad automātiski muļķis, līdz ar to var pat neiespringt uz kaut kā padziļinātu aplūkošanu un jaunu teoriju radīšanu.
Šis teikums man ļoti patika: «... tie nonāk mazo koku dvēselīšu debesīs, kur visi ... papīra slokšņu gabali atkal apvienojas lielās koku alejās...». Jauki. /Klāvs
AtbildētDzēst