Diena pirms Tautas balsošanas

Vakardien man bija tā iespēja doties uz lauku balli. Zinu, vairumam tas nešķitīs nekas īpašs, bet man tā ir reta eksotika, šovasar sanāca pirmo reizi. Sākotnēji sarūgtināja fakts, ka nenotiek īsta zaļumballe, bet tad, kad nogāza lietus tā, ka es izmirku pēc pāris sekundēm, ceļā uz mašīnu vien – sapratu, ka labi vien ir, ka kultūras namā visa luste iet vaļā.

Bet tagad, pastāstīšu par pašu balli.

Spēlēja, kā jau ierasts, kāda maz pazīstama, bet kārtīga grupa. Savādi, ka visām tām lauku muzikantu grupām sanāk tik izcili šlāgeri, ka nenoklausīties, nevar salīdzināt ar Z-Scars un citiem latvju mūziķiem, kam dzīvais izpildījums ir pietuvināts agonijai, ko sagādā ķirurģiska operācija bez anestēzijas.

Es atrados tieši notikumu epicentrā, jebšu bārā – jo, ja runājam par anestēziju- labs un samērā lēts anestēzijas līdzeklis ir alkohols, it sevišķi, ja runa ir par prāta un emociju „iemidzināšanu”.

Pirmkārt, salīdzinājumam izmantošu divas vietas: Tonuss (Patiesībā, der jebkurš „Generic” naktsklubs lielpilsētā. Tonusu izvēlējos, jo tur studiju laikā gana bieži būts.) un te pat, Gulbenes rajona vietējo balli, lai arī tie, kas ne reizi nav bijuši kārtīgā lauku ballē zina par ko es runāju.

Tātad, ja runājam par apģērbu- krūšturi nost! Atšķirībā no Tonusa- nevienam jauneklim kājās nebija sporta bikšu. Bet, pieļauju, tas tikai tādēļ, ka ir vasara, un tajās ūzās visi pakši svīst, it sevišķi, ja vīrs tāds brangāks ar apmatojumu gadījies. Lai vai kā, dažiem tiešām bija pat laba gaume. Bet es jau runāju par puišiem, laiks uzsist klaču par meitenēm- tās nu bija pērles- viena par otru daiļākas. Tikai es nekādi nespēju pārciest momentus, kad ieraudzīju kārtējo 17-18 gadīgu dāmīti, kas sapucējusies kā uz vidusskolas Ziemassvētku balli (pilnai laimei un efektam pietrūka tikai spīdumiņu iekš sacirtotajiem matiem), bet bija jauki, piemēram, tas, ka īsie svārki (lasīt: mauku jostas) tur nebija nevienai. Te gan nezinu, justies vīlušai vai priecāties? Bet pēc būtības, neviena plikiem pupiem neskraidīja, pat es ne, tamdēļ, jādomā, ka ballīte tomēr nebija izdevusies uz „urrā!”, kaut gan, kāds jauneklis pazaudēja savas kurpes, tamdēļ, tas jau arī skaitās gana labs baļļuks.

Ir tā, ka aizejot uz Tonusu, ja tu esi viens, pie tam puisis, visticamāk, ka tevi sasitīs, visticamāk, ka divreiz (visticamāk, apsargiem būs vienalga). Laukos ir cita štelle, ja esi pats no laukiem un neko neesi sagrēkojis (cilvēki te visu zina par visu, un pat labāk, kā katrs pats par sevi), tad visticamāk, pat ja nāksi viens – jau pie durvīm tevi sagaidīs kāds draugs, rada gabals vai tavas māsas draudzenes klasesbiedra brālēna attāls paziņa, kas tevi sagaidīs vienmēr kā savējo un pavilks paspārnē.

Sirsnīgi tie cilvēki, kamēr bārā alus ir, sirsnīgi!

Patiesībā, atmetot visu salīdzināšanu, kas tālāk būtu bezjēdzīga, jo atzīsim, lauku balles nav tik jaukas un tīksmainas ikvienam, parasti tur izvillojas un izplūcas, sataisa skandālus un salauž durvis. Es visu vakaru pavadīju stāvot aiz bāra letes, un tur jau vienmēr pasaule skaistāka šķiet, jo visi smaida saņemot alus glāzi vai kokteili.

Jāsaka, ka vakara gaitā radās daudz fantastisku atziņu un piedzīvojumu, vārdus gan neminēšu, un ne jau tādēļ, ka garantēju anonimitāti, vai tādēļ, ka jums vārdi neko neizteiks- es vienkārši nevienu nepazinu, kaut manu vārdu zināja daudzi.

Patiesībā, pāris bija pat diezgan kuriozi momenti, kā, piemēram, mirklis, kad stāvot pie kultūras nama biju izvedusi pastaigāties cigarešu paciņu, parādīt apkārtni un tā. Nu lūk, hops, man roka riņķī un jauneklis jau atņēmis cigareti. Godīgi sakot, domāju, ka paākstīsies, bet nē, ņēma un aizsvieda salijušajā zālājā. Pēc maniem protestiem, precīzāk, klusējošā apstulbuma par bezkaunību, jauneklis paskatījās uz mani un teica: „Nepīpē, tu sabojāsi savu veselību.” Es paskatījos uz viņu ar TĀM acīm, un tad viņš turpināja: „Kas ir, esi pārsteigta, ka vīrietis māk pateikt stingru vārdu?” Lūk, karma viņam atrieba, un viņš pazaudēja savas iešļūcenes, hā!

Aizraujošākais ir flirts lauku gaumē, ziniet, šeit neviens nerunā par kaut kādiem meteorītiem debesīs, vai par to, cik skaista šodien dāmai ir kleita, te ir tiešs un nopietns: „Tu esi viņa meitene?” Labi, man tiešām ausī čukstēja, lai es saku, ka jā, un mirklī, kad es izspļāvu, ka bijusī, es nespēju pat nojaust, ka lauku puiši ir ar tik labu reakciju, toties – prieks un laime, mani gandrīz nobučoja pilnīgi svešs jauneklis, kuram es nevarēju ieskaidrot arī pēc incidenta, ka ar puišiem, kuriem vārdu nezinu – nebučojos. JĀ, ir vēl tādas meitenes, kuras nebučojas pat, ja nezina vārdu, uzvārdu, personas kodu un reliģisko pārliecību.

Uz vakara norieta pusi, pie manis pienāca kāds cits jauneklis un palūdza mazo 0,5 pudelīti, tukšu. Apbrīnas vērta ir tā lauku cilvēku atklātība un sirsnība- uzreiz pateica, ka bongu taisīs. Tā nu noziedojām pēdējo gāzēto mangali – tāpat, par velti, aiz labas sirds.

Kad vakars jau bija norietējis, visi rindā stāvēja un gaudoja, ka grib šņabi. Šņabja vairs nebija, tādēļ balle tika slēgta. Tiesa, kad jau bijām paguvuši nokārtot visu, pienāca trīs jaunekļi, kas runāja par rītdienas futbola spēli, un to, ka derētu vēl pirms mājupceļa ko ņiprāku ieņemt. Nebija nekā, izņemot moku. Jaunekļi aptuveni 5min strīdējās par un pret, līdz beidzot stāvēja jau ar glāzēm rokās un maku mazliet vieglāku.

- Nu, tad pa piena glāzei pirms miedziņa! – teica mutīgākais pārstāvis un balle ar to oficiāli noslēdzās.

Nemirstoša vērtība, dziesma, bez kuras neviena īsta balle nav un nebūs