Lapas

otrdiena, maijs 24, 2011

man pietrūks vairs tikai mazliet plastilīna, lai pabeigtu savu jauno sirdi.

Viss, kas noticis- ir vēsture, un kā zināms, vēsture ir putekļaina un cilājama tikai tad, kad skleroze sāk likt aizmirst to, kas noticis pirms mirkļa, tā kompensējot iztrūkumu atmiņā.

Skumjas acis jums šovakar- tiesa, es nevaru piedāvāt vairāk par aizmirstību.
Jums būs tikai jāļaujas. Sperot soli tuvāk.
Jebkura lidojuma mērķis ir kritiens. Ļaušanās tam ir augstākā māksla.

Ēdu jogurtu ar plastmasas dakšiņu un domāju par pagājušo laiku.
Galvenais, lai ir laba pēcgarša. Un tad nav svarīgs nekas lieks.
Tu apzinies, cik patiesībā daudziem cilvēkiem Tu esi sniedzis burvīgas un neizmirstamas atmiņas?
Tā ir, pat, ja tev pašam tas licies sīkums.

Zini, kas ir patiesi augstākā matemātika?
Tā ir spēja novienkāršot ikdienu, sadalīt rūpes niekos un saskaitīt zvaigznes.

Stāvēt pie ceriņkrūma tik ilgi, kamēr ir uzmeklēts tik daudz pieclapu ceriņu "laimīšu", ka vienkārši vairāk vairs pat nebūs ko vēlēties.

Un tomēr, galvenais ir paturēt atmiņas,
pat, ja vēlētos kāds paturēt ko vairāk- cilvēkus paturēt nav iespējams.



Kā tas būtu... būt ieslēgtam milzīgā stikla telpā, pļavas vidū, pirms saules grēcīgā rieta, kopā ar otru, tik pat šizīgu cilvēku un gleznot uz audekla tikai ar pirkstiem… un tad kopā sagaidīt nakti dziedot Japāņu haikas.

Vai labāk būtu karstā vasaras dienā sēdēt uz paklāja parka vidū spēlējot ksilafonu un runājot ar apmulsušajiem garāmgājējiem, dzejas formā, par dzīves jēgu un trešajām pasaules valstīm.. Izstiept kailo pēdu un ar pirkstgaliem noplūkt pīpenes ziedu no kātiņa.