Dendrārijs.

Standartizēts skaistums - badā turēts un apvilkts ar samtu un zīdu, klīst starp ekrānu un žurnālu lapām, glancēti kniksējot ar naudu parijušajiem kungiem un lēdijām.

Pasaule tā mīl.

Šodien galva ir atkritumu kalns, nemitīgi grimstu savā seklumā, un izrādās, ka seklumā var vieglāk noslīkt nekā dzelmē vai dziļumā. Es strīdos ar sevi par to, cik skaisti būt skaistam.

Kas gan ir skaists?

Es nezinu, kas jauns ir modes pasaulē, kādas ir tendences un kādi vadošie zīmoli, bet es zinu, ka tie spēj diktēt ko šoruden puspasaule alks sev mugurā.

Es esmu muļķe, es alkšu mūžīgu pavasari.

Kad modē būs laimīgi cilvēki?

Mēs esam nelaimīgo cilvēku gadsimts, optimisti manās acīs ir, vai nu konstanti apreibinātā stāvoklī, iemīlējušies vai vienkārši neko nezina par notiekošo. Jebkurš no nosauktajiem trim izslēdz realitāti. Bet realitāte ir neglīta savā skaistumā.

Galu galā - meklēju kādu tik pat nelaimīgu, kāda esmu es.

Zilgani stiklotas sienas klaustrofobijai, 

Serpentīns no debesīm griežas līdz ar zemeslodi.

Un griežas cilvēku prāti starpsienu rītausmās.

Pelēkzili putni laužas no pakrūtēm, līdz deja dziest.

Atklātnītes no ceļojumiem, kuros nekad nav būts -

Tā es jūs mīlu, sitoties ar kulakiem pret akmens sienām.

Divi salauztie sadzija tai naktī par vienu,

Tā bija tā pati nakts, kurā izzuda mana siena līdzās tavējai.