Cilvēki viens otrā meklē vientulību, kurā atrast sevi, nevis otru.

Sāc interesēties par otra cilvēka dzīvi, un tu tapsi nosaukts par svešās dzīvēs līdēju, otra galējība arī ir patīkama- neinteresējies un tu būsi neiejūtīgs egoists.

Es nekad neesmu zinājusi, kas ir labākais variants, tamdēļ, es uzgaidu, kad cilvēkam mani vajag kā sarunu biedru, uzklausītāju vai sabārēju.

Bet kā ir ar mani? Reiz es mācījos iepazīt cilvēkus, reiz man šķita, ka es to protu - pazīt. Bet tīņu gadi pārgāja, pārgāja jaunības maksimālisms un sajūsma par pieaugušo pasauli un tās labumiem, un radās tikai sajūta, ka es pati sevi nepazīstu, kur nu vēl pieļaut domu, ka pazīstu kādu citu. Jāsaka- iepazīstu, bet neesmu pazinusi. Un tas ir normāli, jo mēs varam galvot tikai par sevi- visi utopiķi, jūsu argumenti apstājas šeit - jūs arī par otru zināt tikai to, ko jums parāda, pastāsta un atļauj uzzināt un redzēt, bet cilvēkā paliek vēl tik daudz lietu, kas nav redzams ar acīm, visas sāpes, bailes un noslēpumi, skapji pilni ar skeletiem un pagultes ar rēgiem. Tas ir normāli.

Bet ko es vēlējos uzrakstīt par šo pazīšanu?

Tie, kuri mani ievērojuši caur twitter (un nevis citos portālos) bieži uzskata, ka es esmu tikai ar vienu domu galvā. Tas laikam arī būs galvenais iemesls, kādēļ un brīdi paņemt pīppauzi.

Sarkasms – tas ir viss, kas man palicis šajā dzīvē, par ko es pati smaidu, ko es pati labprāt lasu. Twitteris paliks vieta, kur es iešu smieties, jo nevienam lāga neinteresē, vai man šodien bija asaras, vai es saņēmu atskaiti par uzrakstīto darbu, vai man ir labs garastāvoklis, vai es dejoju pie dziesmām, kas skanēja brokastu pagatavošanas laikā.

Šaubos pat, ka šo kāds izlasīs, bet varbūt man vajag beidzot to vienkārši uzrakstīt/pateikt, ne tikai domāt, pirms es sāku rast apnicību arī twitter vietnē, tiesa- tas jau neizbēgami tuvojas.

Piemēram, vai kāds varētu aizdomāties līdz tam, ka es esmu viens no tiem cilvēkiem, kas jau gadiem cīnās ar bezmiegu un ir dzīvojis uz miega zālēm ilgu laiku?

Vai, piemēram, to, ka man ir paniskas bailes no tumsas. Kāds jauneklis man skaidroja, ka bailes no tumsas esot "bailes no bailēm". Apšaubu, ka kāds mani saprot, jo es pati sevi nesaprotu, tas notiek pēkšņi, man neapzinoties, es tikai saprotu, ka izjūtu neizmērojamu paniku atrasties vienai tumsā, un tas sakāpj tādā pakāpē, ka es spētu spiegt.

Visticamāk, ka nevienam neienāktu nekad prātā doma, ka es rakstu dzeju, ka dažreiz gadās pat iemest tur vārdu par mīlestību.

Vai to, ka es rakstīju kursa darbu par Eiropas Savienības finansējuma ietekmi uz Latvijas tautsaimniecības attīstību.

To, ka es 5 gadus gāju teātra studijā, un gandrīz aizgāju uz aktieriem, vai to, ka es tiešām spēlēju kokli senāk, vai to, ka es mēdzu iet čatā, lai parunātu tikai pati ar sevi.

Un tiesa, cik gan cilvēkiem tas rūp un interesē?

Jūs redzat to, ko es jums parādu. Es redzu tikai to, ko jūs atspoguļojat man.

Varbūt tāpēc jau izsenis es cilvēkus uzlūkoju kā stāstus, kā personības, bet ne kā to, par ko viņi raksta, jo cilvēkos ir daudz kas vairāk par vārdiem, kurus tas savirknē, daudz vairāk par pateikto.

Man reiz kāds mācīja, ka nav pareizi ļaut otram par sevi stāstīt un iepazīt tikai caur otra pateikto. Ar acīm un ausīm vien nepietiek, lai redzētu un dzirdētu.

Šis nozīmē, ka es atgriežos savā blogā, un twitter paliek otrajā plānā, vismaz pagaidām es padzīvošu uz mirkli sev, kā senāk.