Atvērtais logs aizvien ir vilinošs, un es tik labprāt pakāpos uz palodzes un pārkāru kājas pāri malai, un baudītu mieru. Siltā novakara smarža atgādina bērnību, šķiet netālu zied violetie ceriņi, bet es zinu, te pilsētā nav ceriņu, vismaz ne te, kur atrodos, varbūt tikai ievas smarža nomaldījusies atklīst.
Kad biju pavisam maza, atceros, pie vecās daudzdzīvokļu mājas bija vesela rinda ceriņu. Un ārā ejot spēlēties ar pagalma bērniem bija tik viegli. Šķita svarīgākais dzīvē ir, lai mans trešā stāva kaimiņš, kas jau izsenis bija mans rotaļu biedrs un draugs, mani atkal izsauktu ārā un mēs spēlētu zeme deg, paslēpes un to spēli, kuras nosaukumu vairs neatceros, jā, šobrīd sajutos veca kā zeme, uz kuras pati vēl nesen spēru virsū savas kājas. Tas bija tik sen, bet aizvien man šķiet, ka es gaidu kādu piezvanām pie durvīm un izsaucot ārā uzspēlēt kādu spēli, kaut palēkāt klasītes. Tā vienkārši - pasaukt prom no visa. Un aizbēgt uz neskaitāmām atelpas brīžu driskām.
Ceriņi, es noteikti aiziešu pēc ceriņiem, kad būšu atkal mājās. Un es tik labprāt vēlreiz uzrāptos tajā neskaitāmus metrus augstajā sēru vītolā, kur varēja uzkāpt un paslēpties no pārējiem bērniem.Šķiet, es vēl aizvien esmu tur, un slēpjos. Un ikreiz, kad nonāku atpakaļ starp tiem, es smaidu un spēlējos. Bezrūpība ir tā, kas trūkst, bezrūpība un mazliet kāda, ar ko pa īstam būt, ne tikai spēlēties.
