PIRMAIS.

Man ir 20 gadi. Šeit jāievelk dziļa elpa un jāuzdzer cukurūdens, lai saņemtos turpināt savu „pirmo” ierakstu. Esmu vienkārša studente, ar pavisam vienkāršu dzīvesveidu, piedevām atrodos pavisam vienkāršā pilsētā, kurā šobrīd vienlaikus elpo, mīl, nodarbojas ar seksu, zog, laupa, krāpj, un visādi citādi jūtas laimīgi aptuveni 98 tūkstoši iedzīvotāju, un, protams, neiztrūkstoši arī es.

Patiesībā stāsts par mani arī  ir pavisam vienkāršs, mani izaudzināja tēvs, kas kopš tīņu gadiem bija arī uz pusslodzi „mamma”. Un šeit jāsaka, ka stāsts kļūst ne tik vienkāršs. Tad nu es jums sniegšu vienu padomu, ko es dzirdēju uz visām sāpēm un kreņķiem, piemēram, ja man sāpēja galva, vai sadzēla lapsene, vai nedod dievs bija puņķainas piedurknes un sāpēja salauzta sirds- tēvs vienmēr laipni, smīnēdams ūsās paziņoja, ka veselīga vēdera izeja atrisinās visas manas problēmas. Līdz pat šai baltai pusstundai, es sirsnīgi ticu, ka tas man palīdzēja izaugt par tādu audzināti neaudzinātu skuķi, kāds nu ir jūsu priekšā.

Un tomēr, kāds iemesls tad man šeit ir atrasties? Es gribu ar jums parunāt - par dzīvi - pastāstīt par savu un uzklausīt jūsu. Tiesa, es ne vienmēr jūs spēšu izklaidēt, šeit esmu, lai izklaidētu sevi. Nākamais iemesls noteikti ir pakārtots pirmajam – es sūdzēšos un īdēšu uz velna paraušanu dienās, kad gribēsies, bet „nedabūsies”, un priecīgi spriņģošu ap mājas paksi momentos, kad atkal iemīlēšos pasaulē.

Viss ko gribu jums pateikt, ka šī būs „Dziļo domu jūra, kuru seklumā nogrimt.”