Plaque moi contre le mur et embrasse moi comme ils font dans les films!*

Teksts būs par tēmu, kuru lasīt var no 18+ gadiem.

Jūs esat brīdināti.

Filmu interpretācija dzīvē un holivudas domāšana mums visiem tika iepotēta jau reizē ar tuberkulozes šļirces pieskārienu bērnībā, nemaz nerunājot par to, ka mana gada gājuma cilvēki, tas ir 90’gadu hīti- vispār ir auguši pēc padomijas fāzē, kad viss jaunais un aizrobežas šķita labāks un tīkamāks. Šis uzskats nemainījās arī man augot, mums sāka barot kopā ar auzu tumes putrām arī uzskatus par dzīvi, kas tika ievazāti no tās pašas USA un citām stāru zemēm.

Nu, lūk. Tā mēs izaugām!

Negrimšu nostaļģijā par pakaļas ielas puišiem, vai asajām meičām, kas man šķita kas superkūlīgs tajos n-tajos gados senā pagātnē.

Runāšu par to, kas notiek arī tagad, un kas liekas tik lielisks, ka redzēto gribas atkārtot. Šoreiz runāšu par seksu, erotiskajām ainām iekš filmām un romantikas kā tādas.

Tomēr atzīmēšu, ka latvieši paši šo bija jau izgudrojuši, jau pirms tos samaitāja ārzemju literatūra un romantiskās komēdijas.

(Tiem, kam nepatīk garas priekšspēles, lasīt sākt no šīs vietas)

Pārskatot savu atmiņu (kura ir ļoti šķīsta un tikla) par to, kas man ticis stāstīts no pieredzes un kādas cilvēkiem šķitušas attiecīgās aktivitātes, piemetot klāt savu vērtējumu un uzskatus par pasākuma iespējamo norisi, radās pāris rindas ar

populārākajām „tas būtu jāizmēģina” un tomēr „varbūt tomēr labāk nedariet” aktivitātēm:

*„Throw Me Against The Wall And Kiss Me Like They Do In Movies”: Šīs ainas parasti ir kas kaislīgs, un katrs ir vēlējies ko tādu izbaudīt, tik vien tādēļ, ka tas izskatās neaprakstāmi efektīvi. Scenārijs realitātē sekojošs: Puisis enerģiski un sirsnīgi uzmet meiteni pret sienu, atskan „bam” un meitene atslēdzas uz 15minūtēm. Labākajā gadījumā tiekot cauri ar punu, sliktākajā – smadzeņu satricinājumu.

Sekss mašīnā uz aizmugurējā sēdekļa, mežā: Vakars. Klusums visapkārt. Standartā - nomaļa mežmale. Pusaudžu sapnis. Skarbā patiesība liecina, ka ādas beņķi tikai izskatās skaisti, bet ne karstā vasaras novakarē, ar pliku pēcpusi pa to šļūcot. Vietas maz, regulāri kāds atsit roku vai galvu, kājas saliektas un nav kur novietot. Vietas abiem uz sēdekļa nepietiek, toties abi var izbaudīt mašīnas amortizācijas sistēmu. Pozas maiņas laikā piespiesta taure izbiedē ne tikai ziņkārīgās stirnas, bet arī netālu esošos „tik pat viltīgos” pārīšus, kuriem šķiet, ka šeit bijuši vieni. Un tā visi rindā, iedarbinot motorus un piesegušies ar apģērba gabaliem, sakaunējušies atgriežas uz šosejas, braucot kur nu kurais.

Sekss vannā vai dušā: Tas ir hīts visiem, kas saka, ka apnicis rutīnisms gultā. Vannas parasti ir tik šauras, ka ceļgali augšējajam tiek noberzti pret vannas dibenu, nemaz nerunājot par apakšējā pēcpusi. Raugoties uz neērto šaurību, šis pasākums izslēdz jebkādu pozu biežu maiņu, ja ir izdevies satilpt vannā, nesavainojoties, jebkura poza der un automātiski atzīstama par labu esam. Vēlams, lai abi prot peldēt, un apakšējais – arī nirt. Ja kāds iedomājies romantikas vārdā iestiept sveces vannas istabā, ar 76% iespējamību jāgatavojas kaut kā aizdegšanās procesam, piemēram, dvieļa. Savukārt dušas tēma man vispār izraisa histēriskus smieklus. No romantikas un smakas ne vēsts - Flīzes aukstas, sievietes spiedzieni, kad vīrietis to piegrūž pie sienas uzsākot darbību, kā arī ziepjainais dušas grīdas pārklājums sniedz papildus baudījumu abiem.

„sex on the beach”: Tas parasti izskatās tik romantiski, meitene un puisis maigām kustībām izbauda priekus uz segas saulrietā, tukšā pludmalē, kas pieder tikai viņiem abiem, tāpat kā viens otram. Realitātē, ja nu izdodas atrast kādu, kaut cik nebrikšņainu vietu, kur ir smilšaina, puspludmalei līdzīga, niedrēm apaugusi krastmala, kur ir nomaļāks no cilvēku acīm, sākas brīvdabas prieki. Sega pastāvīgi tiek sanēsāta ar smiltīm, visu laiku kaut kas graužas, odi kož nepiesegtajās miesās un, pat ar muguras kaulu smadzenēm var sajust, kā uzmācīgs makšķernieks no netālās laivas, novēro notiekošo. Ja izslēdz apkārtējās dabas labumus, neskatoties pat uz faktu, ka skudras jau sametušās visos novilktajos apģērba gabalos, varbūt var izbaudīt tīri tīkamu pasākumu.

Aktivitātes uz veļas mašīnas: viss atkarīgs no tā, vai tā ir ieslēgta vai nav. Tiesa - nezinu kāda jēga to darīt uz neieslēgtas, bet ņemsim standartu – meomentu, kad tajās mazgājas drēbes. Tātad, veļasmašīna uzsāk savu darbību, pāris arī. Uzstumtais sievišķis sāk izbaudīt rodeo cienīgu pasākumu momentā, kad nu jau 6gadus vecā veļas mašīna sāk darboties centrafūga režīmā. Vīrieša uzdevums ir pacensties noturēt sievieti tā, lai var trāpīt, un šamā nenogāžas no aparāta. Ja tas izdodas bez zilumiem, vismaz viens noteikti būs samežģījis kāju vai arī sāpēs mugura. Apdeitotā versijā uz flīzētās, mazliet mitrās grīdas, pievienojam mazliet slidenu tepiķīti, kā arī vīrieti ar jostas vietu aptuveni 30cm pāri veļasmašīnas augstumam, tādejādi konstanti ieliecoties ceļgalos. Un spēle var sākties.

man pietrūks vairs tikai mazliet plastilīna, lai pabeigtu savu jauno sirdi.

Viss, kas noticis- ir vēsture, un kā zināms, vēsture ir putekļaina un cilājama tikai tad, kad skleroze sāk likt aizmirst to, kas noticis pirms mirkļa, tā kompensējot iztrūkumu atmiņā.

Skumjas acis jums šovakar- tiesa, es nevaru piedāvāt vairāk par aizmirstību.
Jums būs tikai jāļaujas. Sperot soli tuvāk.
Jebkura lidojuma mērķis ir kritiens. Ļaušanās tam ir augstākā māksla.

Ēdu jogurtu ar plastmasas dakšiņu un domāju par pagājušo laiku.
Galvenais, lai ir laba pēcgarša. Un tad nav svarīgs nekas lieks.

Tu apzinies, cik patiesībā daudziem cilvēkiem Tu esi sniedzis burvīgas un neizmirstamas atmiņas?
Tā ir, pat, ja tev pašam tas licies sīkums.

Zini, kas ir patiesi augstākā matemātika?
Tā ir spēja novienkāršot ikdienu, sadalīt rūpes niekos un saskaitīt zvaigznes.

Stāvēt pie ceriņkrūma tik ilgi, kamēr ir uzmeklēts tik daudz pieclapu ceriņu "laimīšu", ka vienkārši vairāk vairs pat nebūs ko vēlēties.

Un tomēr, galvenais ir paturēt atmiņas,
pat, ja vēlētos kāds paturēt ko vairāk- cilvēkus paturēt nav iespējams.

Kā tas būtu... būt ieslēgtam milzīgā stikla telpā, pļavas vidū, pirms saules grēcīgā rieta, kopā ar otru, tik pat šizīgu cilvēku un gleznot uz audekla tikai ar pirkstiem… un tad kopā sagaidīt nakti dziedot Japāņu haikas.

Vai labāk būtu karstā vasaras dienā sēdēt uz paklāja parka vidū spēlējot ksilafonu un runājot ar apmulsušajiem garāmgājējiem, dzejas formā, par dzīves jēgu un trešajām pasaules valstīm.. Izstiept kailo pēdu un ar pirkstgaliem noplūkt pīpenes ziedu no kātiņa.

Jautājumu un atbilžu stūrītis

Q: if a guy sleeps with 20 girls, he's "fucking cool"
but if a girl sleeps with 20 guys, she's a "fucking hoe"

A: You see..

If a key can open a lock, it's a good lock.
But if a key can open a lot of locks, it's a fucking awesome key. The 'master key'.
But if a lock can be opened by a lot of keys, it's a fucking bad lock.

A: I don't call a guy "fucking cool", I call him a "fucking tool" and hope he gets AIDS.

BRENGULIS

Pēdējā stunda Pasaules dzīvē

(darbība noris Latvijā, laiks pielīdzināts un datēts pēc Kalifornijas laika zonas, ignorējot jebkādus saprāta un fizikas likumus.)

05:00 Pavisam netālu no Rīgas, pat ne pilnus simts gramus, iekš Pokaiņu meža jau pulksten sešos no rīta, saujiņa pasaules gala fanātu, (kuri naski bija uzregulējuši radio staciju vilni no kreivzemes, kur sludinātājs no Ouklendas stāstīja kā pagatavot strūdeli, ciku-cakām iztamborēt krūšturu lencītes un, kā Vertūkšnē šņabi piektdien dzēris), sānu pie sāna sāka strinkšķināt kokles, balalaikas un citus instrumentus pēc piederības.

05:15 Draudzīgā kompānija, sēžot uz improvizētiem cisu maisiem, iekš sava 2mēnešu raktā pazemes bunkura, iesildīja balsis slavas dziesmām un sāpju kliedzieniem pasaules gala iestāšanās brīdī, kā nu kurais prata un gribēšana ļāva.

05:18 Pie bunkura durvīm sāk snaikstīties un lūkot iekšā pāris politiskie spēki, bārdaini onkuļi un dāmas īsos svārkos. Pēc solījuma- aizsaulē visiem ceturtdienās dalīt sūkājamos kociņus par velti, un radīt jaunas darba vietas, visi politiķi raitā solī sabēga un ieņēma cisu maisus, kopā ar savām tiklajām pavadonēm.

05:27 Pretējā nometnē:

Paralēli dzīrēm Pokaiņu mežā, notiek apokalipses jātnieku apseglošana, un zirgu mundieru sukāšana netālajā elles vārtrūmē. Vienam no tiem nepietiek zirga, budžeta konsolidācijas dēļ, beigās tam piešķir rozā vienradzi- s pivom patjanet- teica kungs brillītēs un norādīja austrumu virzienā.

05:35 Iznīcinātāji gatavi. Viss notiek pēc plāna, jātnieki uzkrāj spēkus un iestiprinās ar speķpīrāgiem bez speķa.

05:41 98% klātesošo atrodas jau citā galaktikā, pateicoties visām vielām un šņaucamajam, kā arī gaidītās nirvānas atnākšanai. Kāds atklāj, ka beigušies alus krājumi. Starp pasaules gala gaidītājiem sākas histēriska panika, daži no klātesošajiem paziņo, ka labāk iet nāvē nekā dzīvo bez alus, un pamet bunkuru. Politiķi sāk zvanīt visiem saviem galiem un negaliem.

05:42 Apokalipses jātnieki stāv ceļa malā, Latvijas teritorijā. Zirgi tur patās bezspēkā guļ, 40 km aiz robežas, to pakavi nolēkuši nost pret asfaltēto Eiropas līmeņa ceļu. Jātnieki neveiksmīgi mēģina aizstopēt uz Rīgas centru. Vienīgais ar transportu palikušais apokalipses nesējs, puisis uz vienradža, tiek izsūtīts uzbrukumā, glābt godu.

05:47 Ārkārtas situācija novērsta, no Jelgavas ar kamazu uz Pokaiņu mežu atvestas pāris kravas alus, sākas ballīte pie bunkura, kāds radio magnetolu uzgriezis uz visiem labi zināmo piektdienas hītu. Pie pasākuma norises vietas piejāj Apokalipses vienradzis uz jātnieka. Tam tiek dota kļička – Jōņs no Aivīkstes, un ātri pieņemts bariņā.

06:00 Parādās pirmā ausma, saules stari iespīdēja gurdenajās cilvēces acīs. Sadzirdīts un meitu izmīlēts, Apokalipses jātnieks ne rīta, ne vakara nenojauzdams, tika noprecināts ar Vaļu - pārdevēju no belašu stenda.

Pasaules gals aizmirsa pienākt. Visi paģiraini iemieg turpat sūnājā.

Klīst nostāsti, ka pārējie Apokalipses jātnieki vēl tagad stāvot un stopējot uz Rīgu.

Vakardienas Zviedru ģimenes re-uninon pasākuma himmna.

[kvalitāte atbilstoša apziņas stāvoklim.]

LABRĪT

Līdz pasaules galam vēl divarpus stundas.

Šobrīd rit izskaņas „Zviedru ģimenes re-union” pasākumam.

Ko es darīšu? Kad nokļūšu atpakaļ kojās, savā ceturtā stāva istabiņā, ar plastmasas logiem?

Es noteikti izdarīšu sen ieplānoto:

Sēdēšu atvērtā logā, un metīšu uz ielas papīra lidmašīnas ar uzrakstiem: „Jūs visi nosprāgsiet!” hahaha.

Podu kultūra, jebšu- neslēpta mīlestība vienam pret otru ķemertiņā

Trešā stāva tualetes ir fantastiska vieta, precīzāk, jaunrade un jaunie mākslinieki ir ar sirdi un dvēseli ne tikai nokārtojuši savas dabiskās vajadzības, bet viss stāvs iesaistījies mazā diskusijā un tā baudīšanā- par kultūru, veselības problēmām, par aktualitātēm un sasāpējušiem jautājumiem.
(atvainojos par baismo attēlu kvalitāti, bet neko labāku es uz sitiena nevarēju gūt,lai arī jūsu acis tiktu mielotas.)


Pirmajā kabīnē uzraksts ir kā draudzīgs uzaicinājums, tā čomiski uzsitot uz pleca. Viss pieklājības robežās, ar cieņu un centības mudinājumu:

Otrajā kabīnē jau sākas notikumu saasinājums, jūtama klaja neapmierinātība, tiesa - neminot dzimumu, vecumu un to ka zina, kurš maitas gabals ir tas maniakālais nespējnieks lasīt, ne attiecīgi nodarboties ar podā trāpīšanu:

Trešajā kabīnē acīm redzami bija sācies vīriešu atbildes gājiens, šoreiz vadību uzņēmās pats Bobijs- Varenais Šāvējs no Renegāta, jo acīm redzami, bija izdresējis visus puikas čurāt gods godam, trāpot tieši sanmezglā. Tādēļ aizvainots līdz pat revolverim, tas raidīja pretšāvienu:

Piebilde nr.1. - Kāpēc gan man šķiet, ka dāmām šī problēma ir mazāk aktuāla?

Piebilde nr.2. - Njā, un Kungi, kad jūs iemācīsieties neapčurāt sēdēšanas apmalītes, tad Dāmām būs krietni vieglāk iemācīties trāpīt podā. :)

Ceturtā kabīne paldies dievam bija pēdējā, bail iedomāties, kas diskutētāju starpā notiktu 5,6 kabīnē. Tiesa, nu jau tiek uzrunātas arī meitenes, tādējādi respektējot meitenes, sievietes, kundzes un jaunkundzes pēc to vecuma un attiecību pieredzes:

Piebilde nr.1. - Kāpēc tikai meitenes?

Piebilde nr. 2.- (galvenā doma): Eki saņematies! Varam tak visur trāpīt.

Piebilde nr. 3. - Kungi, skat., blakus kabīnes uzrakstu. =)

23 un 1/2 STUNDAS

Kurš gan no jums nezina par to, ka rīt būs pasaules gals. To sirsnīgi apliecinājis kāds mācītājs no Ouklendas - Herolds Kempings, kurš ASV izvērsis plašu informatīvo kampaņu, lai brīdinātu cilvēkus par šā gada 21.maijā gaidāmo pasaules galu.

http://www.ebiblefellowship.com/outreach/tracts/may21/


   4990 + 2011 – 1 = 7000 years exactly.
On October 21^st, the world will be destroyed by fire (7000 years from the flood; 13,023 years from creation).

Kā teicis pats Kempings: „Mēs nerunājam par futbola spēli, precībām vai koledžas absolvēšanu. Mēs runājam par pasaules galu.” Viņš apgalvo, ka šajā datumā divi procenti civilizācijas nekavējoties nonāks debesīs, bet pārējie „Citā vietā”.

Tomēr viņš ir mazliet nofeilojis jau vienreiz un ticamības moments zūd viņa entuziasmam, jo viņa kritiķi zina vēstīt, ka šī nav pirmā reize, kad Kempings paziņo par pasaules gala tuvošanos. 1994.gada 6.septembrī simtiem viņa klausītāju un atbalstītāju sapulcējās kādā auditorijā, lai gaidītu Kristus otro atnākšanu.

Jācer, ka vecajam vīram tiešām nākusi apgaismība, nebūs pārāk glīti jau atkal sameloties, paliks vēl muļķa lomā. (vai ta nu kas jauns tas būs?).

Cienījamais kungs izvirzījis arī laiku, kad pasaule beigs savu eksistenci: sešos no rīta  pēc Kalifornijas laika, pēc mūsu laika zonas tas ir - četros dienā, sanāk, rīt ap šo laiku mūsu vairs nebūs.

Ceļaties, dodieties ārā no mājas, izklaidējieties, aizmirstiet visus sīkumus, jums ir dotas vēl 23 stundas, lai jūs izbaudītu visu dzīvi. 

Vai arī turpiniet iesākto, šīs 23 stundas tāpat ir daudz par vēlu. Piedevām, kad pirmdien atkal iesiet uz darbu/skolu/(jebkur) kā ierasts, šis notikums nebūs pat vājas vīpsnas vērts.

http://www.huffingtonpost.com/2011/05/11/21-reasons-may-21-not-end-of-world_n_860747.html#s277570&title=21_Our_Milk 

HĀĀĀ!

Sautēts egoisms atmiņu mērcē.

Atvērtais logs aizvien ir vilinošs, un es tik labprāt pakāpos uz palodzes un pārkāru kājas pāri malai, un baudītu mieru. Siltā novakara smarža atgādina bērnību, šķiet netālu zied violetie ceriņi, bet es zinu, te pilsētā nav ceriņu, vismaz ne te, kur atrodos, varbūt tikai ievas smarža nomaldījusies atklīst.

Kad biju pavisam maza, atceros, pie vecās daudzdzīvokļu mājas bija vesela rinda ceriņu. Un ārā ejot spēlēties ar pagalma bērniem bija tik viegli. Šķita svarīgākais dzīvē ir, lai mans trešā stāva kaimiņš, kas jau izsenis bija mans rotaļu biedrs un draugs, mani atkal izsauktu ārā un mēs spēlētu zeme deg, paslēpes un to spēli, kuras nosaukumu vairs neatceros, jā, šobrīd sajutos veca kā zeme, uz kuras pati vēl nesen spēru virsū savas kājas. Tas bija tik sen, bet aizvien man šķiet, ka es gaidu kādu piezvanām pie durvīm un izsaucot ārā uzspēlēt kādu spēli, kaut palēkāt klasītes. Tā vienkārši - pasaukt prom no visa. Un aizbēgt uz neskaitāmām atelpas brīžu driskām.

Ceriņi, es noteikti aiziešu pēc ceriņiem, kad būšu atkal mājās. Un es tik labprāt vēlreiz uzrāptos tajā neskaitāmus metrus augstajā sēru vītolā, kur varēja uzkāpt un paslēpties no pārējiem bērniem.

Šķiet, es vēl aizvien esmu tur, un slēpjos. Un ikreiz, kad nonāku atpakaļ starp tiem, es smaidu un spēlējos. Bezrūpība ir tā, kas trūkst, bezrūpība un mazliet kāda, ar ko pa īstam būt, ne tikai spēlēties.

Visiem seši mēteļi, tikai man galvā kūdras maiss.

Pēdējais ceturtdienas rīts pirms sesijas. Pusaizmigusi, nedaudz pirms septiņiem rītā, devos uz virtuvi uzsildīt katliņu ar ūdeni, lai pagatavotu dienišķajās brokastis. Stāvēju pie izlietnes, neko ļaunu nenojauzdama. Un nevilšus mans skatiens pavērās uz augšup no ūdens tecējuma manā toverī. Protams, kursabiedrs, kā ierasts pieticīgi ģērbts (šoreiz ar biksēm kājās, bet viss cits izlikts apskatei) iesoļoja visā savā godībā, nododot labrītus. Tai mirklī es paraudzījos uz sevi, cik erotisks labrīt varēja skanēt no manas puses, ja es tur stāvēju savās strīpainajās pidžambiksēs, kuras ceļos iestaipījušās kā Vasīlijam trenūzenes, un mati, kuri eksplodējuši atradās kur nu kurais, piedevām tie jau labu laiku dzīvo pilnīgi patstāvīgu dzīvi, tādēļ  kad nāca tautas skaitītāji, tiem piešķīra iedzīvotāja statusu un Alžīrijas pilsonību.Ko es ar to gribēju pateikt? To, ka man šī nav pirmā reize, saskrienoties ar puskailiem jaunekļiem virtuvēs. Nu dien - nesūdzos par šādiem aktiem, bet vai nevar paziņot laicīgi par ierašanās laikiem, lai varu apģērbties kā cilvēks, vai arī vismaz izmesties puskaila, lai abiem ir nosacīti neērti un acis kautrībā jānolaiž, kā jau tikliem ļaudīm piedienas?

TAURENĪŠI PARIBĒ? NO SLIKTAS PĀRTIKAS VAR DABŪT TIKAI CĒRMES VĒDERĀ.

I want a boy who is exactly like me in every single way,

so we can beat each other senseless then fuck like rabbits.

Stereotipi ir jauka padarīšana, kamēr nenākas ar tiem saskarties pašam pret sevi vērstā veidā. Šodien mēģināju lemt un izlemt, kas tad ir cēlonis tam, ka aizvien esmu topošās vecmeitas stadijā.

Tā nu aizdomājos līdz tam, ka cilvēki aizvien iedalās 5 galvenajās „mīlētāju” grupās (kas protams mijiedarbojas savā starpā, veidojot jaukas grupas un tipus, kā arī modificējas par cita veida tipiem) tātad:

5 "mīlētāju tipi"

Amēbas: cilvēki, kas ir patoloģiski romantiķi, mēdz iemīlēties dienā vismaz četras reizes, un klāt vēl pie visa - divreiz, ik pēc katras ēdienreizes. Neminot ierastās „rozā brilles” un to efektu, cilvēks patstāvīgi dzīvo otra cilvēka dzīvi ar ko ir kopā, uzskata, ka viņi ir radīti būt kopā, ka šis cilvēks ir īstais, neatkarīgi no fakta, ka šis ir jau padsmitais īstais pēdējo trīs gadu laikā. Kā amēbas dalās par visu attiecībās notiekošo ar visiem pēc kārtas, par savu laimi un lielo mīlestību pagūst izstāstīt pat nezināmai personai pie desu stenda lielveikalā. Emocionāli visjūtīgākais attiecību tips, un citiem uz nerviem krītošākais, jo kad šī persona iemīlās, tiek izslēgts jebkurš cits maņu un apziņas funkcionēšanu nodrošinošs orgāns.

Termoss: šie cilvēki no amēbām atšķiras ar to, ka viņi vispār neveido attiecības, kur nu vēl tās izskandina pa visu pasauli. Nemēdz nēsāt brilles, ja vien tās nekoriģē redzi. Maksimāli velta laiku darbam, dzīves labiekārtošanai, reti atceras dzīvot, aizbildinoties, ka dzīvos rīt. Solītā rītdiena, tiesa, nekad nepienāk, bet šķietami, tas ir kā apsolīt, ka tuvojas zemes gals. Gadījumos, kad viņiem tiek pievērsta pastiprināta uzmanība no pretējā dzimuma puses, to reakcija līdzinās saldēto krabju nūjiņu graušanai ar zobiem, kad tie tikko izņemti no saldētavas. Viņu stratēģija: izlikties mēmam, kurlam un mirušam. Ja izdodas izveidot siltas attiecības ar šo personu, un saņemt atgriezenisku maiguma izpausmi, var jau uzskatīt, ka rīt Zaksā tiks iesniegts laulību pieteikums. Ja mīl, tad - mīl.

Dzēšgumija: cilvēks, kas pats nezina ko grib, vīlies visā, bet tai pat laikā meklē nākamo kurā vilties tik pat smagi, ja ne vēl smagāk kā iepriekšējā. Mētājas no rokas pie rokām, cerībā atrast kādas, kas reiz nelaidīs vaļā, bet diemžēl paša rokas tādas vājas un slābas, ka beigās pats pirmais atkratās no liekā smaguma, kas pie tām pieķēries. Izbauda visa veida attiecības, pašam tajās neiet, bet sniedz lieliskus padomus citiem, kuriem savukārt lieti noder sniegtā informācija. Parasti pēc tam, kad noslēdzas attiecības ar šī tipa cilvēkiem, otrs cilvēks (visbiežāk pamestais, retāk pametējs) atrod savu īsto mūža mīlestību. Šis cilvēks tic mīlestībai, bet apšauba, ka mīlestība tic viņam.

Silikons: ka’ nav, ta’ nav cilvēka. Katru vakaru solījums līdz kapa malai mīlēt citu, ironiski, ka šī persona ir atzarojusies kalniešu dzimtā, un mirt negrasās vēl vismaz pārsimts gadu. Bieži sūdzas, ka tam ir lūzumi uz sirds dažādās vietās, un citas mentālas kaites, lai attaisnotu savu vieglo uzvedību, ar kuru tad nu mēģina ārstēt rētas un citas sadzīves neražas. Atradīs partneri pat līnijdeju konkursā, kur būs nejauši ieklīdis meklējot tuvākās labierīcības. Nemīl mīlestību, toties kompensē to ar mīlestību pret seksu, kas izdodas veiksmīgi.

Ierindnieki: Šī grupa ir vismazāk pārstāvētā. Vienīgais zināmais par šo tipu ir tas, ka viņi zina kas ir mīlestība, izbauda to un atrod savu īsto. Diemžēl sīkāki dati nav pieejami, jo savvaļā tos nav iespējams novērot, jo jau ir laicīgi sapārojušies.

PIRMAIS.

Man ir 20 gadi. Šeit jāievelk dziļa elpa un jāuzdzer cukurūdens, lai saņemtos turpināt savu „pirmo” ierakstu. Esmu vienkārša studente, ar pavisam vienkāršu dzīvesveidu, piedevām atrodos pavisam vienkāršā pilsētā, kurā šobrīd vienlaikus elpo, mīl, nodarbojas ar seksu, zog, laupa, krāpj, un visādi citādi jūtas laimīgi aptuveni 98 tūkstoši iedzīvotāju, un, protams, neiztrūkstoši arī es.

Patiesībā stāsts par mani arī  ir pavisam vienkāršs, mani izaudzināja tēvs, kas kopš tīņu gadiem bija arī uz pusslodzi „mamma”. Un šeit jāsaka, ka stāsts kļūst ne tik vienkāršs. Tad nu es jums sniegšu vienu padomu, ko es dzirdēju uz visām sāpēm un kreņķiem, piemēram, ja man sāpēja galva, vai sadzēla lapsene, vai nedod dievs bija puņķainas piedurknes un sāpēja salauzta sirds- tēvs vienmēr laipni, smīnēdams ūsās paziņoja, ka veselīga vēdera izeja atrisinās visas manas problēmas. Līdz pat šai baltai pusstundai, es sirsnīgi ticu, ka tas man palīdzēja izaugt par tādu audzināti neaudzinātu skuķi, kāds nu ir jūsu priekšā.

Un tomēr, kāds iemesls tad man šeit ir atrasties? Es gribu ar jums parunāt - par dzīvi - pastāstīt par savu un uzklausīt jūsu. Tiesa, es ne vienmēr jūs spēšu izklaidēt, šeit esmu, lai izklaidētu sevi. Nākamais iemesls noteikti ir pakārtots pirmajam – es sūdzēšos un īdēšu uz velna paraušanu dienās, kad gribēsies, bet „nedabūsies”, un priecīgi spriņģošu ap mājas paksi momentos, kad atkal iemīlēšos pasaulē.

Viss ko gribu jums pateikt, ka šī būs „Dziļo domu jūra, kuru seklumā nogrimt.”