это вам не писки на заборах рисовать

Ir aizritējusi pirmā diena, kad noris pasākums "Jaunais Vilnis".
No sākuma vēlējos ieturēt distanci, un neizteikties par notiekošo, jo mani tas īpaši neskar, tv es skatos pietiekoši reti, lai "Jūrmala" dziesma man  būtu tālas bērnības atmiņas, kas reizumis uzbango galvā melodiskā dungošanā.
Diemžēl, sakarā ar to, ka nemitīgi uzbango ne tikai šī melodija, bet arī mūsu sabiedrības dažādās attieksmes (dažādās es saku, jo viena par otru ir sliktākas, tas dažādo izteikumu sulīgumu), man atliek vien skatīties uz pašmāju kritiķiem un priecāties - kur mēs dien dienā varam auklēt to naidu.

Personīgi es uzskatu, ka, jā, tur ir daudz Krievijas veco estrādes zvaigžņu, bet, kurš miljonārs brauc lūkoties uz jaunajām OKartes un Talantu fabrikas zvaigznēm Latvijā?
Es labi saprotu - visi jau ir izdomājuši kādas konspirācijas slēpjas zem "Jaunā Viļņa" un, katrs izdomājis, kas ir to radītājs. Bet es tiešām svēti ticu, ka neviens aizskatuvē nemēģina nopārdot naftu barelos par lētu naudu, netirgo ieročus maziem puisēniem pie saldējuma kioska un neviens nekaļ piecgades plānus, kā nozagt pusi Jūrmalas smilšu savam piemājas baseinam.

Šoreiz bez sarkasma, esmu izaugusi reizumis uzmetot aci šim mūzikas pasākumam, un nejūtos no tā apdraudēta. Sāksim ar to, ka šis pasākums ienes tiešām milzīgas naudas summas, sniedz iebraucējiem iespēju apskatīt Latviju un atgriezties vēlreiz, ja iepatīkas. Šie "tūristi" nav vidusmēra angļi, īri utt., kas par savu pienākumu uzskata pačurāt Mildas pakājē, vai streipuļojot uzmākties jaunām sievietēm uz ielas, kas nu dien nepiekopj senāko profesiju pasaulē. Līdz - beidzot ar to, ka, lai cik slikta būtu dažbrīd mūsu saskarsme politiskajā situācijā ar Krieviju, "Jaunais Vilnis" ne reizi nav ticis pārtraukts tikai augsto krēslu nesaskaņu vārdā. Pirmkārt - mūzika un māksla, tad politika, un apšaubu, ka tur vispār tiek varmācīgi uzspiesta politika, cik vien kāda prezidenta/mēra uzruna ar sveicienu.
Un tas man nešķiet nekas slikts.

Redziet, māksla ir vienīgā, kas nešķiro pēc tautības, ādas krāsas, uzskatiem, valsts politikas.
Tam būtu jāstāv pāri.
Un tas, cik intensīvi tiek propagandēta tā pasākuma noniecināšana ir absurds, kas sāk apnikt. Jā, ir tīkami mazliet sarkastiski pasmīnēt par ķirurģiskajām operācijām, par vecuma kontingentu vai izvelētajiem apģērbiem, kas bieži un spilgti gozējas uz skatuves, bet nejauciet iekšā politiku.
Raimonds Pauls vienām ziņām (precīzi nepateikšu, tik pat labi, Tautas Balsij, piedodiet, man bija jāgatavo pusdienas, tikai dzirdēju ko runā, ne redzēju bildi) diezgan labi izteicās gan par to, ka daži spļaudās, ka to pasākumu vajag rīkot Sočos utt., un te nu es nekomentēšu otrreiz.

Reiz cilvēkiem vajadzētu saņemties un nekunkstēt par visu, reiz jāpārkāpj sev pāri, tai mūžīgajai spītībai un aizvainojumam, es zinu, ka tas ir briesmīgi, kas ir noticis, vēsture ir bijusi smaga un viennozīmīgi nežēlīga pret mūsu vecākiem, vecvecākiem, vecvecākiem. Bet ir jāspēj atšķirt, kur sākas pārmaiņu laiks, lai beidzot brīvi var uztvert lietas, jūs tagad droši varat krist man virsū ar vārdiem, ka Krievija nav atzinusi tos noziegumus tajos un tajos gados. ES TO ZINU. Bet kāds tam ir sakars ar "Jauno Vilni"?
Man ir draugi gan krievi, angļi, vācieši un citu tautu pilsoņi, varbūt tas ir iemesls, kādēļ es mākslu nejaucu ar vēsturiskiem notikumiem, un mācos uztvert cilvēku un viņa sniegumu.

Atkārtoju: man ir neitrāla pozīcija sakarā ar "Jaunais Vilnis".

Atvainojos jau laicīgi visiem, kas sajutās aizskarti šo izlasot.
Ja kāds man nepiekrīt, droši var komentēt un izgāzt savu žulti mazliet zemāk komentāru sadaļā, es nesolu, ka es atbildēšu, bet ceru, ka šī izteikšanās iespēja ļaus jums sajusties labāk, tāpat kā man pasakot šo.

Pabarojiet sievietes un iedodiet ko uzvilkt!

Šorīt pamodos ar sajūtu paribē (tās nebija grēmas, kā izrādās) - man ir dabas dots talants komentēt un raksturot modi, tendences un vispār blogot par tēmām, kuras nesaprotu (tāpat kā par makšķerēšanu un kodolieročiem).

Sakarā ar to, ka esmu viens no tiem cilvēkiem, kas neseko līdzi modei (kā jau vairums, jo visi tagad rada savu unikālo, afigenno un superstilīgo „es”, kas reāli ir tik pat vienveidīgs kā pati mode kopsummā ņemta), nolēmu, ka laiks pastalkot modes lapām un ierastajiem „mēs zinām labāk, kas jums jāvelk” saitiem.

Pirmkārt, un galvenokārt, skatīsimies to, kas modē ir tagad, vārdsakot – vasara 2011.

Es uzņemšos modes tendenču vērtējumu, kā jau īstai sievietei pienākas.

Attiecīgi – pievienošu pāris bildes, lai būtu arī uzskates matreāls.

Iekš http://epadomi.lv/forums/stils_un_mode/18012011-pavasara_vasaras_2011_modes_tendences_apg lapas atradās vērtējums par drānām, kuras es vērtēšu te, tie, kas vēlas, droši var pārlapot šo saitu. Diemžēl ātrumā (es kā nekā veicu tiešām lielu pētījumu modes industrijā šobrīd) neko citu google neuzrādīja.

Tātad, īsāk sakot: modē reankarnējies 70to gadu stils, es neteiktu, ka tas ir slikti, viss vecais ir labi aizmirsts jaunais, kā teikt. Vēl arī kāds saits minēja, ka mežģīnes tagad modē. Nu skatīsim kā tur ir. (liksim primitīvu vērtējumu zvaigznīšu sistēmā, augstākais 5 zvaigznes ★)

Cik nojaušu, šie ir 60tie gadi (ne kā solīts 70tie, bet es jau minēju, ka man kā izcilai modes pazinējai tas daudz ko izsaka), tamdēļ, es priecājos, ka mana vecmamma nav izmetusi savas kleitas, stūķēšu mugurā, un iekarošu visas ballītes po kolhoznomu. Vien jāatzīst, ka šādas kleitas varētu vilkt uz svētdienas pasēdēšanu baznīcas rīkotajā BBQ, nevis iztrakoties Esītī, bet, mode prasa upurus – kleita uzliek pienākumus.

Vērtējums: ★★

Ziniet, man sāp. Man sāp sirds par meiteni pirmajā bildē ar smilškrāsas, brūngantoņu biksēm.Vai tas nebija kādā štatā jau aizliegts ar likumu- nēsāt zemās šasijas bikses, tāpat kā krist otrā galējībā – ieraut tās nolādētās bikses lejas daļas atribūtos?

Vienīgais normālais apģērbs šķiet kleita, tiesa, arī tā izskatās kā tikko sastiķēts gultas pārvalks kopā ar jostu.

Toties pēdējā bilde- bikškostīms/kombinē/nav-ne-jausmas-kā sauc ir diezgan ideāls pasākumiem divatā. Klīst baumas, ka viss turas kopā ar vienu rāvējslēdzi un, varot novilkt reizē ar krūšturi.
Vērtējums: ★

Lai man piedod visi svētie McDonalda frī kartupeļi, bet, kas pie joda!?

Pārgatavojušās banānkrāsas bikses, kurās sabāzts tas nenosakāmās izcelsmes krekliņš ir daudz par daudz. Saprotu, ka kāda dāma noteikti to uzvilks, visticamāk, kāda tante, kas ies ravēt dārzu, jo.. labi, vienkārši pārceļamies pie nākamās bildes. Vienkārši, daram tā.

Vērtējums: - ★

Nezinu, kā jums, bet man liekas, ka šī kleita ir pelnījusi aplausus.

Apnicis, ka visi blenž uz jūsu kājām un izsaka piezīmes sabiedriskajā transportā uz Bolderāju?

Ir risinājums: iegādājoties šādu, manuprāt, burvīgu kleitu, jūs varēsiet iet gan uz savu 9.klases Pirmo septembri, gan Prezidenta pieņemšanām, kā arī Jauno Vilni un, protams, neiztrūkstoši- pastaigu uz Maximu pēc dienišķās pārtikas devas.

Jebkurā gadījumā – jūs tiksiet pamanīta. (Nu, vai arī jūsu krūts.)

Vērtējums:  ★★★★★

Un te arī solītās mežģīnes. Neraugoties uz faktu, ka izskatās, ka kāds būtu izvarojis savus aizkarus, uz ielas tās netiks nepamanītas. Nu pēc būtības, iela laikam arī ir vienīgā vieta kur varētu ierasties ar tādu melnu peņuāru, bet vismaz neviena nesūdzēsies, ka kāds viņu izģērbj ar acīm, jo reāli, vairs jau nav ko novilkt.

Runājot par baltajiem mežģīņu svārkiem (?) jāsaka, ka vasaras laikā – pats labumiņš, nesvīst dupsis un tā. Kopumā, tērpi izdevušies uz ūsiņu un jāsāk masveida ražošana, lai katra mājsaimniece var iegādāt šos ērtos un parocīgos apģērba gabalus.
Vērtējums: ★★★★

Prada somiņas – pavasaris/vasara 2011.

Mirklī, kad sapratu, ka tās ir sieviešdzimtes pārstāves, galvā skanēja tikai pāris vārdi:

WHERE IS YOUR GOD NOW?!

Dendrārijs.

Standartizēts skaistums - badā turēts un apvilkts ar samtu un zīdu, klīst starp ekrānu un žurnālu lapām, glancēti kniksējot ar naudu parijušajiem kungiem un lēdijām.

Pasaule tā mīl.

Šodien galva ir atkritumu kalns, nemitīgi grimstu savā seklumā, un izrādās, ka seklumā var vieglāk noslīkt nekā dzelmē vai dziļumā. Es strīdos ar sevi par to, cik skaisti būt skaistam.

Kas gan ir skaists?

Es nezinu, kas jauns ir modes pasaulē, kādas ir tendences un kādi vadošie zīmoli, bet es zinu, ka tie spēj diktēt ko šoruden puspasaule alks sev mugurā.

Es esmu muļķe, es alkšu mūžīgu pavasari.

Kad modē būs laimīgi cilvēki?

Mēs esam nelaimīgo cilvēku gadsimts, optimisti manās acīs ir, vai nu konstanti apreibinātā stāvoklī, iemīlējušies vai vienkārši neko nezina par notiekošo. Jebkurš no nosauktajiem trim izslēdz realitāti. Bet realitāte ir neglīta savā skaistumā.

Galu galā - meklēju kādu tik pat nelaimīgu, kāda esmu es.

Zilgani stiklotas sienas klaustrofobijai, 

Serpentīns no debesīm griežas līdz ar zemeslodi.

Un griežas cilvēku prāti starpsienu rītausmās.

Pelēkzili putni laužas no pakrūtēm, līdz deja dziest.

Atklātnītes no ceļojumiem, kuros nekad nav būts -

Tā es jūs mīlu, sitoties ar kulakiem pret akmens sienām.

Divi salauztie sadzija tai naktī par vienu,

Tā bija tā pati nakts, kurā izzuda mana siena līdzās tavējai.

Esmu šokā - Bāliņš beidzot izmazgājis savu dzīvokļa grīdu! Tas nebūtu nekas liels, ja vien, tas nenotiktu reizi pus gadā.
Pēdējo reizi viņi piespiedu kārtā saslaucīja manu saplēsto vīna glāzi, un mazgāja virtuvi sarkanvīnā, romantiski bez gala.

Runājot par romantiku, pēdējā laikā ļoti intensīvi sākuši villoties politiķi.
Šodien pat ar savām pērlēm nāca klajā VL! viens no dalībniekiem, kas pēc būtības ir patīkami- cilvēki ar viedokļiem,"un tā", bet nu jau iet par traku, drīz jau pašu saeimā būs pāris Žirinovski, kas izplūksies un viens otru par ņegoģajiem un meļiem saukās. Trakākais, ka tas viss pārvēršas par lielu balagānu, kas vairs pat neraisa smaidu.
Bet ko tad es, politikā nejaukšos, labāk aiziešu pagatavot vakariņas.

Sagaidīt, ka politiskā situācija LV kardināli mainīsies ir tik pat naivi, kā ielikt pornosaitā sludinājumu, cerot, ka atradīsi mīlestību.

Kas kopīgs cilvēkiem ar rokasgrāmatām? Pēc būtības tas, ka nav nekā vienkāršāka par pamācības izlasīšanu/uzklausīšanu, bet, kamēr visu nesalaiž grīstē, tikmēr pats visu zina labāk.

Patiesībā hipiji nenodarbojās ar seksu un nepīpēja zāli. Viņi sniedza pasaulei mīlestību un padarīja to skaistāku uz brīdi.

Es gribu radīt jaunu hipiju komūnu, un uz mirkli aizmirst visu pasaules bardaku, totally.

Cilvēki viens otrā meklē vientulību, kurā atrast sevi, nevis otru.

Sāc interesēties par otra cilvēka dzīvi, un tu tapsi nosaukts par svešās dzīvēs līdēju, otra galējība arī ir patīkama- neinteresējies un tu būsi neiejūtīgs egoists.

Es nekad neesmu zinājusi, kas ir labākais variants, tamdēļ, es uzgaidu, kad cilvēkam mani vajag kā sarunu biedru, uzklausītāju vai sabārēju.

Bet kā ir ar mani? Reiz es mācījos iepazīt cilvēkus, reiz man šķita, ka es to protu - pazīt. Bet tīņu gadi pārgāja, pārgāja jaunības maksimālisms un sajūsma par pieaugušo pasauli un tās labumiem, un radās tikai sajūta, ka es pati sevi nepazīstu, kur nu vēl pieļaut domu, ka pazīstu kādu citu. Jāsaka- iepazīstu, bet neesmu pazinusi. Un tas ir normāli, jo mēs varam galvot tikai par sevi- visi utopiķi, jūsu argumenti apstājas šeit - jūs arī par otru zināt tikai to, ko jums parāda, pastāsta un atļauj uzzināt un redzēt, bet cilvēkā paliek vēl tik daudz lietu, kas nav redzams ar acīm, visas sāpes, bailes un noslēpumi, skapji pilni ar skeletiem un pagultes ar rēgiem. Tas ir normāli.

Bet ko es vēlējos uzrakstīt par šo pazīšanu?

Tie, kuri mani ievērojuši caur twitter (un nevis citos portālos) bieži uzskata, ka es esmu tikai ar vienu domu galvā. Tas laikam arī būs galvenais iemesls, kādēļ un brīdi paņemt pīppauzi.

Sarkasms – tas ir viss, kas man palicis šajā dzīvē, par ko es pati smaidu, ko es pati labprāt lasu. Twitteris paliks vieta, kur es iešu smieties, jo nevienam lāga neinteresē, vai man šodien bija asaras, vai es saņēmu atskaiti par uzrakstīto darbu, vai man ir labs garastāvoklis, vai es dejoju pie dziesmām, kas skanēja brokastu pagatavošanas laikā.

Šaubos pat, ka šo kāds izlasīs, bet varbūt man vajag beidzot to vienkārši uzrakstīt/pateikt, ne tikai domāt, pirms es sāku rast apnicību arī twitter vietnē, tiesa- tas jau neizbēgami tuvojas.

Piemēram, vai kāds varētu aizdomāties līdz tam, ka es esmu viens no tiem cilvēkiem, kas jau gadiem cīnās ar bezmiegu un ir dzīvojis uz miega zālēm ilgu laiku?

Vai, piemēram, to, ka man ir paniskas bailes no tumsas. Kāds jauneklis man skaidroja, ka bailes no tumsas esot "bailes no bailēm". Apšaubu, ka kāds mani saprot, jo es pati sevi nesaprotu, tas notiek pēkšņi, man neapzinoties, es tikai saprotu, ka izjūtu neizmērojamu paniku atrasties vienai tumsā, un tas sakāpj tādā pakāpē, ka es spētu spiegt.

Visticamāk, ka nevienam neienāktu nekad prātā doma, ka es rakstu dzeju, ka dažreiz gadās pat iemest tur vārdu par mīlestību.

Vai to, ka es rakstīju kursa darbu par Eiropas Savienības finansējuma ietekmi uz Latvijas tautsaimniecības attīstību.

To, ka es 5 gadus gāju teātra studijā, un gandrīz aizgāju uz aktieriem, vai to, ka es tiešām spēlēju kokli senāk, vai to, ka es mēdzu iet čatā, lai parunātu tikai pati ar sevi.

Un tiesa, cik gan cilvēkiem tas rūp un interesē?

Jūs redzat to, ko es jums parādu. Es redzu tikai to, ko jūs atspoguļojat man.

Varbūt tāpēc jau izsenis es cilvēkus uzlūkoju kā stāstus, kā personības, bet ne kā to, par ko viņi raksta, jo cilvēkos ir daudz kas vairāk par vārdiem, kurus tas savirknē, daudz vairāk par pateikto.

Man reiz kāds mācīja, ka nav pareizi ļaut otram par sevi stāstīt un iepazīt tikai caur otra pateikto. Ar acīm un ausīm vien nepietiek, lai redzētu un dzirdētu.

Šis nozīmē, ka es atgriežos savā blogā, un twitter paliek otrajā plānā, vismaz pagaidām es padzīvošu uz mirkli sev, kā senāk.

Diena pirms Tautas balsošanas

Vakardien man bija tā iespēja doties uz lauku balli. Zinu, vairumam tas nešķitīs nekas īpašs, bet man tā ir reta eksotika, šovasar sanāca pirmo reizi. Sākotnēji sarūgtināja fakts, ka nenotiek īsta zaļumballe, bet tad, kad nogāza lietus tā, ka es izmirku pēc pāris sekundēm, ceļā uz mašīnu vien – sapratu, ka labi vien ir, ka kultūras namā visa luste iet vaļā.

Bet tagad, pastāstīšu par pašu balli.

Spēlēja, kā jau ierasts, kāda maz pazīstama, bet kārtīga grupa. Savādi, ka visām tām lauku muzikantu grupām sanāk tik izcili šlāgeri, ka nenoklausīties, nevar salīdzināt ar Z-Scars un citiem latvju mūziķiem, kam dzīvais izpildījums ir pietuvināts agonijai, ko sagādā ķirurģiska operācija bez anestēzijas.

Es atrados tieši notikumu epicentrā, jebšu bārā – jo, ja runājam par anestēziju- labs un samērā lēts anestēzijas līdzeklis ir alkohols, it sevišķi, ja runa ir par prāta un emociju „iemidzināšanu”.

Pirmkārt, salīdzinājumam izmantošu divas vietas: Tonuss (Patiesībā, der jebkurš „Generic” naktsklubs lielpilsētā. Tonusu izvēlējos, jo tur studiju laikā gana bieži būts.) un te pat, Gulbenes rajona vietējo balli, lai arī tie, kas ne reizi nav bijuši kārtīgā lauku ballē zina par ko es runāju.

Tātad, ja runājam par apģērbu- krūšturi nost! Atšķirībā no Tonusa- nevienam jauneklim kājās nebija sporta bikšu. Bet, pieļauju, tas tikai tādēļ, ka ir vasara, un tajās ūzās visi pakši svīst, it sevišķi, ja vīrs tāds brangāks ar apmatojumu gadījies. Lai vai kā, dažiem tiešām bija pat laba gaume. Bet es jau runāju par puišiem, laiks uzsist klaču par meitenēm- tās nu bija pērles- viena par otru daiļākas. Tikai es nekādi nespēju pārciest momentus, kad ieraudzīju kārtējo 17-18 gadīgu dāmīti, kas sapucējusies kā uz vidusskolas Ziemassvētku balli (pilnai laimei un efektam pietrūka tikai spīdumiņu iekš sacirtotajiem matiem), bet bija jauki, piemēram, tas, ka īsie svārki (lasīt: mauku jostas) tur nebija nevienai. Te gan nezinu, justies vīlušai vai priecāties? Bet pēc būtības, neviena plikiem pupiem neskraidīja, pat es ne, tamdēļ, jādomā, ka ballīte tomēr nebija izdevusies uz „urrā!”, kaut gan, kāds jauneklis pazaudēja savas kurpes, tamdēļ, tas jau arī skaitās gana labs baļļuks.

Ir tā, ka aizejot uz Tonusu, ja tu esi viens, pie tam puisis, visticamāk, ka tevi sasitīs, visticamāk, ka divreiz (visticamāk, apsargiem būs vienalga). Laukos ir cita štelle, ja esi pats no laukiem un neko neesi sagrēkojis (cilvēki te visu zina par visu, un pat labāk, kā katrs pats par sevi), tad visticamāk, pat ja nāksi viens – jau pie durvīm tevi sagaidīs kāds draugs, rada gabals vai tavas māsas draudzenes klasesbiedra brālēna attāls paziņa, kas tevi sagaidīs vienmēr kā savējo un pavilks paspārnē.

Sirsnīgi tie cilvēki, kamēr bārā alus ir, sirsnīgi!

Patiesībā, atmetot visu salīdzināšanu, kas tālāk būtu bezjēdzīga, jo atzīsim, lauku balles nav tik jaukas un tīksmainas ikvienam, parasti tur izvillojas un izplūcas, sataisa skandālus un salauž durvis. Es visu vakaru pavadīju stāvot aiz bāra letes, un tur jau vienmēr pasaule skaistāka šķiet, jo visi smaida saņemot alus glāzi vai kokteili.

Jāsaka, ka vakara gaitā radās daudz fantastisku atziņu un piedzīvojumu, vārdus gan neminēšu, un ne jau tādēļ, ka garantēju anonimitāti, vai tādēļ, ka jums vārdi neko neizteiks- es vienkārši nevienu nepazinu, kaut manu vārdu zināja daudzi.

Patiesībā, pāris bija pat diezgan kuriozi momenti, kā, piemēram, mirklis, kad stāvot pie kultūras nama biju izvedusi pastaigāties cigarešu paciņu, parādīt apkārtni un tā. Nu lūk, hops, man roka riņķī un jauneklis jau atņēmis cigareti. Godīgi sakot, domāju, ka paākstīsies, bet nē, ņēma un aizsvieda salijušajā zālājā. Pēc maniem protestiem, precīzāk, klusējošā apstulbuma par bezkaunību, jauneklis paskatījās uz mani un teica: „Nepīpē, tu sabojāsi savu veselību.” Es paskatījos uz viņu ar TĀM acīm, un tad viņš turpināja: „Kas ir, esi pārsteigta, ka vīrietis māk pateikt stingru vārdu?” Lūk, karma viņam atrieba, un viņš pazaudēja savas iešļūcenes, hā!

Aizraujošākais ir flirts lauku gaumē, ziniet, šeit neviens nerunā par kaut kādiem meteorītiem debesīs, vai par to, cik skaista šodien dāmai ir kleita, te ir tiešs un nopietns: „Tu esi viņa meitene?” Labi, man tiešām ausī čukstēja, lai es saku, ka jā, un mirklī, kad es izspļāvu, ka bijusī, es nespēju pat nojaust, ka lauku puiši ir ar tik labu reakciju, toties – prieks un laime, mani gandrīz nobučoja pilnīgi svešs jauneklis, kuram es nevarēju ieskaidrot arī pēc incidenta, ka ar puišiem, kuriem vārdu nezinu – nebučojos. JĀ, ir vēl tādas meitenes, kuras nebučojas pat, ja nezina vārdu, uzvārdu, personas kodu un reliģisko pārliecību.

Uz vakara norieta pusi, pie manis pienāca kāds cits jauneklis un palūdza mazo 0,5 pudelīti, tukšu. Apbrīnas vērta ir tā lauku cilvēku atklātība un sirsnība- uzreiz pateica, ka bongu taisīs. Tā nu noziedojām pēdējo gāzēto mangali – tāpat, par velti, aiz labas sirds.

Kad vakars jau bija norietējis, visi rindā stāvēja un gaudoja, ka grib šņabi. Šņabja vairs nebija, tādēļ balle tika slēgta. Tiesa, kad jau bijām paguvuši nokārtot visu, pienāca trīs jaunekļi, kas runāja par rītdienas futbola spēli, un to, ka derētu vēl pirms mājupceļa ko ņiprāku ieņemt. Nebija nekā, izņemot moku. Jaunekļi aptuveni 5min strīdējās par un pret, līdz beidzot stāvēja jau ar glāzēm rokās un maku mazliet vieglāku.

- Nu, tad pa piena glāzei pirms miedziņa! – teica mutīgākais pārstāvis un balle ar to oficiāli noslēdzās.

Nemirstoša vērtība, dziesma, bez kuras neviena īsta balle nav un nebūs