Šodien pamodās puse Latvijas, atklājās, ka skolās notiek plaģiātisms.
Protams līdz pat šim svētam mirklim neviens par to nebija ne dzirdējis, kur nu piedzīvojis savu studiju gados, kad kāds mazāk apzinīgs kursa biedrs vai skolas biedrs vidusskolā, labāk savu referātu nolādēja atlantā pēdējā vakarā, nekā piesēdās un veltīja vienu vai divas dienas.
"Tagad viņi derīgo tekstu pārkopē un nenoformē kā citātu, labākajā gaidījumā tikai trīs lappušu garam pārkopējumam galā pieliek atsauci. Taču tas tāpat ir plaģiāts, jo nav darba autora patstāvīgi veidots teksts." šis ir kopēts teksts no pirmā atrodamā resursa internetā par šo tēmu. (http://mosties.org/ieraksti/826/)
Šodien notika prātam neaptveramais un acīm neticamais -kāds anonīma pasniedzēja atklājums internetā uzjundīja nepatīkamu sēra smaku, lāpu šprakstoņu. Galu biegās gan man neradās izskaidrojums, pret ko tad tās lāpas tulīt pagriezīsies, kuru vajās un kuru pie tiesas sauks, jo vainīgo vienmēr liks vismaz uz karātavām skata pēc, pat tad, ja nav par ko sodīt.
Pati esmu saskārusies ar kursa darba rakstīšanu, kad pat internets nevar palīdzēt un visas tabulas ir jāanalizē pašai, pat nepārzinot tēmu, vai pārzinot to tikai vispusēji. Un ja nevar palīdzēt internets, tad visi Romiešu dievi pat ir bezspēcīgi likteņa priekšā.
Kur tad sākas problēmas? Nevienam neinteresē kā es tagad Kīļa vietā gribētu sākt pārveidot pasauli un izglītības sistēmu, bet vienu lietu es varu pateikt, ka studenti neiegūst no darbu rakstīšanas, tēmas ir izsmeltas, tur neizbēgami iestājas minimāli atkārtojumi, vārdu izmaiņas un plaģiātisms (cik nu kuram apzināts). Divriteni nevar izgudrot no jauna, it sevišķi, ja tas divritenis ir tikai bildēs redzēts un dzirdēts teiku un pasaku formas atstāstījumā, paziņojot to par vienīgo pieņemamo divriteni, kādu arī visi grib redzēt. Ar to, ka tēmas ir izsmeltas es domāju, ka vajadzētu pievērsties ne tikai teorijas apskatei un izmantošanai, bet ieviest pētījumus, kaut vai minimālus, bet pašu veiktus, kas nestu lielāku ieguldījumu. Šobrīd šādas darbu rakstīšanas nav efektīvas, jo bieži vien pat no pasniedzējiem nākas dzirdēt: "nevarēšu pateikt" vai to, ka "izdomā taču pats skaitļus, galvenais, ka saproti par ko runa". Ouh, yeah, right.
LABI, jauneklis izgāzās, bet varētu padomāt ka šī ir pirmā šāda veida lieta. Jēzus saldenais, pilnīgas muļķības, smieklīgi ir tikai tas, ka jaunkelis iekrita tik brutāli, nododot pasniedzēja rakstīto darbu, kur nu ir redzama slinkuma augstākā pilotāža, kad pat nevar izlasīt autora vārdu, vai arī cerības uz vecuma sklerozes pāragru iestāšanos izrādījušās veltas.
Problēma laikam ir tajā, ka avīzēm un žurnāliem patiesi sāk trūkt ziņu, visu cieņu žurnālistiem, bet interneta resursos ar vien biežāk parādās vienkārši radītas ziņas. BET, tas vismaz attīsta radošo domāšanu, par to vismaz desmitnieks pienākas, (pie algas).
Bla bla blā, tagad gribu ko nopietnu apspriest. JO MAN SĀP SIRDS! (rakstīju ar Shift, lai izpaustu savu sāpi ik burtā ko uzrakstu). Vārdsakot - kas notiek ar kursa un bakalaura darbiem pēc to aizstāvēšanas? Vai kāds ir aizdomājies, pajautājis par gara darba ceļiem un neceļiem? Es cerēju, ka tie nonāk mazo koku dvēselīšu debesīs, kur visi no koka pārstrādes veidā radītie papīra slokšņu gabali atkal apvienojas lielās koku alejās, jā, tur augšā, tur debesīs. Ziniet kā ir patiesībā? Daudzi zina, bet tiem, kam šķiet, ka uzrakstīt faking 40-50lpp garu kursa darbu par faking tēmu, kas ir tik pat interesanta kā mēles pielikšana pie dzelzceļa sliežu posma -34 grādu aukstumā, pateikšu priekšā - tos nenoglabā, tos neizmanto, lai sniegtu kādu devumu turpmākajiem, tos neiesniedz apskatei vai kā citādi neveicina pat pašu izcilāko darbu tālāku attīstību, zinu, pastāv stingras autortiesības, bet daži darbi ir tik labi, ka ar tiem var sniegt vairāk nekā tos aiznesot un noliekot pie printera ar vārdiem: šos var otrreiz izmantot, printējiet tikai uz otras puses. NOLĀDĒTS! Vai tā nav autortiesību pārkāpšana, ja šīs lapas nonāk pie cilvēkiem šā vai tā, bez vārda un uzvārda, piedevām izrautas no konteksta?
Eh, ko var gribēt no studentiem, ja daži pasniedzēji nav labāki.
Protams līdz pat šim svētam mirklim neviens par to nebija ne dzirdējis, kur nu piedzīvojis savu studiju gados, kad kāds mazāk apzinīgs kursa biedrs vai skolas biedrs vidusskolā, labāk savu referātu nolādēja atlantā pēdējā vakarā, nekā piesēdās un veltīja vienu vai divas dienas.
"Tagad viņi derīgo tekstu pārkopē un nenoformē kā citātu, labākajā gaidījumā tikai trīs lappušu garam pārkopējumam galā pieliek atsauci. Taču tas tāpat ir plaģiāts, jo nav darba autora patstāvīgi veidots teksts." šis ir kopēts teksts no pirmā atrodamā resursa internetā par šo tēmu. (http://mosties.org/ieraksti/826/)
Šodien notika prātam neaptveramais un acīm neticamais -kāds anonīma pasniedzēja atklājums internetā uzjundīja nepatīkamu sēra smaku, lāpu šprakstoņu. Galu biegās gan man neradās izskaidrojums, pret ko tad tās lāpas tulīt pagriezīsies, kuru vajās un kuru pie tiesas sauks, jo vainīgo vienmēr liks vismaz uz karātavām skata pēc, pat tad, ja nav par ko sodīt.
Pati esmu saskārusies ar kursa darba rakstīšanu, kad pat internets nevar palīdzēt un visas tabulas ir jāanalizē pašai, pat nepārzinot tēmu, vai pārzinot to tikai vispusēji. Un ja nevar palīdzēt internets, tad visi Romiešu dievi pat ir bezspēcīgi likteņa priekšā.
Kur tad sākas problēmas? Nevienam neinteresē kā es tagad Kīļa vietā gribētu sākt pārveidot pasauli un izglītības sistēmu, bet vienu lietu es varu pateikt, ka studenti neiegūst no darbu rakstīšanas, tēmas ir izsmeltas, tur neizbēgami iestājas minimāli atkārtojumi, vārdu izmaiņas un plaģiātisms (cik nu kuram apzināts). Divriteni nevar izgudrot no jauna, it sevišķi, ja tas divritenis ir tikai bildēs redzēts un dzirdēts teiku un pasaku formas atstāstījumā, paziņojot to par vienīgo pieņemamo divriteni, kādu arī visi grib redzēt. Ar to, ka tēmas ir izsmeltas es domāju, ka vajadzētu pievērsties ne tikai teorijas apskatei un izmantošanai, bet ieviest pētījumus, kaut vai minimālus, bet pašu veiktus, kas nestu lielāku ieguldījumu. Šobrīd šādas darbu rakstīšanas nav efektīvas, jo bieži vien pat no pasniedzējiem nākas dzirdēt: "nevarēšu pateikt" vai to, ka "izdomā taču pats skaitļus, galvenais, ka saproti par ko runa". Ouh, yeah, right.
LABI, jauneklis izgāzās, bet varētu padomāt ka šī ir pirmā šāda veida lieta. Jēzus saldenais, pilnīgas muļķības, smieklīgi ir tikai tas, ka jaunkelis iekrita tik brutāli, nododot pasniedzēja rakstīto darbu, kur nu ir redzama slinkuma augstākā pilotāža, kad pat nevar izlasīt autora vārdu, vai arī cerības uz vecuma sklerozes pāragru iestāšanos izrādījušās veltas.
Problēma laikam ir tajā, ka avīzēm un žurnāliem patiesi sāk trūkt ziņu, visu cieņu žurnālistiem, bet interneta resursos ar vien biežāk parādās vienkārši radītas ziņas. BET, tas vismaz attīsta radošo domāšanu, par to vismaz desmitnieks pienākas, (pie algas).
Bla bla blā, tagad gribu ko nopietnu apspriest. JO MAN SĀP SIRDS! (rakstīju ar Shift, lai izpaustu savu sāpi ik burtā ko uzrakstu). Vārdsakot - kas notiek ar kursa un bakalaura darbiem pēc to aizstāvēšanas? Vai kāds ir aizdomājies, pajautājis par gara darba ceļiem un neceļiem? Es cerēju, ka tie nonāk mazo koku dvēselīšu debesīs, kur visi no koka pārstrādes veidā radītie papīra slokšņu gabali atkal apvienojas lielās koku alejās, jā, tur augšā, tur debesīs. Ziniet kā ir patiesībā? Daudzi zina, bet tiem, kam šķiet, ka uzrakstīt faking 40-50lpp garu kursa darbu par faking tēmu, kas ir tik pat interesanta kā mēles pielikšana pie dzelzceļa sliežu posma -34 grādu aukstumā, pateikšu priekšā - tos nenoglabā, tos neizmanto, lai sniegtu kādu devumu turpmākajiem, tos neiesniedz apskatei vai kā citādi neveicina pat pašu izcilāko darbu tālāku attīstību, zinu, pastāv stingras autortiesības, bet daži darbi ir tik labi, ka ar tiem var sniegt vairāk nekā tos aiznesot un noliekot pie printera ar vārdiem: šos var otrreiz izmantot, printējiet tikai uz otras puses. NOLĀDĒTS! Vai tā nav autortiesību pārkāpšana, ja šīs lapas nonāk pie cilvēkiem šā vai tā, bez vārda un uzvārda, piedevām izrautas no konteksta?
Eh, ko var gribēt no studentiem, ja daži pasniedzēji nav labāki.
